Un mana pirmā darba diena šajā gadā ir nodzīvota. Sākumā likās, iespējams būs cita sajūta, ar visu šo paaugstinājumu un pienākumiem. Bet nav jau. Viss ir tādā mierīgā gultnē kā bija. Bez nekāda pacēluma. Mierīgi dzīvojos ar sevi. Viena pati savā ofisa galā. Dzēru zaļo tēju un iedvesmoju sevi atrast idejas kā realizēt sevi šogad šajā vidē. Veidus kā pierādīt sevi no jauna, veidus kā parādīt, ka varu, ka spēju. Taktika man ir vajadzīga, tas ir vairāk kā skaidrs.

Vēstules ir sarakstītas un ar pasta baložiem ceļos jau rīt. Un man tik ļoti patīk pasta baložu vēstules. Es pat nemāku to tā aprakstīt. Tā sajūta, kad izej koridorī un ieraugi uz grīdas guļošu vēstuli. Paņemt rokās. Paturēt. Piespiest cieši klāt un sajust. Kā tāda maza fiziska klātbūtne no tā otra. Patīk rakstīt un sūtīt, patīk saņemt un lasīt. Tik žēl, ka mūsdienās arvien mazāk un mazāk cilvēki raksta. Izraksta. Mazliet sevi, tam otram. Ir taču skaisti!

Un vakarā atnāca sens draudziņš un es beidzot parunāju latviski. Tik ļoti pietrūkst latviešu valodā. Patiešām. Jebkādā veidolā. Gribētos dabūt kādas grāmatas ko palasīt. Savādāk mana valoda paliek nekāda. Kādu skaistu gabalu. Kurā iegrimt un kurš atstātu tādu labu sajūtu. Tō sajūtu, kas paliek aizverot tiko izlasītu grāmatu, no vāka līdz vākam. Tā pēcgarša. Gluži kā viena dzīve izdzīvota un nu jādodas mājās. Uzvārīt piparmētru tēja. Un grāmata paliek vien kā tikko aizgājis ciemiņš. Iegulstas plauktā līdz nākamajai tikšanās reizē.

Katrai lietai, katram cilvēkam ir sava nozīme un savs laiks. Tik vienkārši. Banālās patiesības cauri prātam vijas un glāsta domas.