Vakardien darbā nodemonstrēju cik ļoti stulbi viens cilvēks var uzvesties. Nu varbūt tiem nav pareizākie skaidrojumi, bet tomēr. Kaut kādā mistiskā veidā, nezināmu apsvērumu dēļ es ļoti steidzot no tualetes uz pusdienām. Laigan laika ierobežojumu man nav un visa kā pietiekama. Bet nē, es ņemu skrienu, ķeru visu pēc kārtas, kā rezultātā paņemu iespiežu un noberžu visu savu labo roku tualetes durvīs. Vispirms bija skaļš bļāviens. Tad lamāšanās ar visiem zināmajiem angļu vārdiem. Kad nomierinājos un sapratu, kas notiek gāju meklēt first aid čali. Lieki teikt, ka jutos dumji, iznākot no tualetes ar asiņainu roku ietītu salvetēs, bālumu sejā un vieglu dizzy stāvokli. Bet nu apčubināja mani viscaur. Viņiem šeit tā bija lielāka katastrofa nekā man. Desmitiem padomi ko man tagad darīt, ūdens glāzi iešķiebj rokās un viscaur aprūpēja.
Bet visjaukāk tomēr izcēlās jauniegūtais čirkainais draudziņš. Kurš izdzirdot manus izgājienus, bija iedomājies, ka es vispār tagad neko nevaru izdarīt ar labo roku. Tā nu mājās bija man sataisījis vakariņas un šodienai pusdienas, ko atveda man vakarvakarā. Ar tādām mīļām rūpēm. Pilnīgi likās, ka vēl segā ievīstīs un tējas krūzi ieliks ķepās. Viņiem tādas mazas lietas, ir pilnīgas drāmas laikam. Es,protams,apzinos,ka varēju visus pirkstus tur salauzt un tā tīri veiksmīgi tiku cauri, bet tomēr, ja sāpju asaras netek, tad viss ir labi. Tas saucās just another day in office.
Viņam vispār ir tik daudz visa kā iekšā, tāda mierīga enerģija. Plūstoša upe. Jūra pirms saulrieta. Ar pasteļkrāsām un saulē uzsildītām smiltīm.