Vakardien saņēmu sevi rokās un atvēru savas emocijas. Ļāvos pierunāties aizbraukt pie čirkainā draudziņa uz viņa totāli inspiration pasauli, viņa mājvietu. Un nu tā ir tāāāada vieta, kur tu pavisam noteikti vari būt rakstnieks, mākslinieks vai jebkas, jebkas, ko vien dzīvē vēlies. Visā mājā ir tāda iedvesmojoša aura un var bildēt katru mazāko stūrīti. Es domāju, ka tādas mājas pastāv tikai filmās. Gatavojām ēst un dzērām vīnu. Fonā dūdināja pieklusināta mūzika. Viņš dziedāja. Un es vienkārši nesapratu, kur es esmu nonākusi. Gluži kā citā pasaulē. Kurā jūtos mazliet neerti un nezinu kur likties. Kā mazs nošmulējies bērns, baltu porcelānu trauku veikalā. Pēc trešās vīna glāzes jau mazliet piemirsu. Vienkārši izbaudīju, ka ir tāds mirklis. Galu galā tam visam ļāvos tikai tāpēc, ka tieši Viņš man parādija tik ļoti pietrūkstošo un skaisto kultūras dzīvi šeit. I mean, aizveda uz tik skaistu kino, kur es sajutos kā mājās. Viss tik mākslinieciski un radoši nostrādāts. Visādas ne mainstream filmas. Sarkanvīns, dīvāni un radošas personības apkārt. Es goda vārds nedomāju, ka kaut ko tādu atradīšu šeit dzīvojot. Tālu prom no visa, jutīšos kā mazliet atpakaļ. Un viss tāds gaišs un mierīgs. Skatījāmies Festival de Cannes filmu. Vēl pārītis ir nolūkots, ko gribas redzēt. Un arī brīvdabas kino varētu. Tik daudz, daudz, daudz te notiek. Un es jūtos tik laimīga ar to visu. Un tagad, kad es zinu, kur man atrast to visu, es varu iet baudīt arī viena. Un kā izrādās, tas ir pašā pilsētas centrā noslēpies. Kaut kas skaists un mierīgs. (ne manā pilsētā, tur kur strādāju) Un tas viss vakars un filmas mani tā atkausēja, ka ļāvos pierunāties aizbraukt pie Viņa vakariņās. Abi tādi zolīdi, bezmazvai vienādi saģērbušies, tā ka pilnīgi cute. Visi skatās uz mums un smaida.
Es vienkārši jūtos kā atrauta no realitātes. Tā parasti nenotiek. Tā nenotiek ar mani. Un es nespēju tam noticēt. Un tagad es sēžu un veidoju problēmas pati savā galvā, jo kāpēc gan, lai Viņš vēlētos ar mani tikties. Ja viņš var dabūt visu un vēl! Man nav nekas no tām idilliskajām pasakām, kas viņam. Es nevaru atļauties tik daudz. Dzīvot tā. Es vispār nesaprotu, kas notiek ar mani. Es ļaujos un izbaudu. Es neskrienu nekam pa priekšu. Nerunāju par savām bailēm un iedomātām problēmām. Es domāju, ar laiku Viņš to ieraudzīs. To, ka es slēpjos, man patīk pazust, ka es neesmu tas viss, viss. Bet visu šo mēnesi viņš ir tik pacietīgi nācis man līdzi. Bijis blakus. Un pēc šīs nakts kaut kas mazliet mainījās. Kad ieraudzīju to viņa pasauli. To mazo daļu no viņa pasaules. Mazliet palika bail. Jo es neredzu, kas manī ir tāds, kas viņu varētu piesaistīt. Ak, kā tādā sīrupa problēmu lapā sajutos. Laigan gribēju pateikt tikai to, ka tur, pie Viņa. Es sajutos tik ļoti mājās, kā vēl nekad līdz šim. Un tas ir tik ļoti, ļoti daudz!