Es šodien kritu grēkā. Tādā, par ko pašai it kā nav kauns un viss iekšā priecājās un labsajūtā murrāja. It kā jau prāts saka, ka varbūt piebremzēt, bet tā intuīcija dzen visus instinktus uz priekšu. Un taču acīs visu tik daudz var redzēt. Tam otram. Viņam. Manam mieram. Es jau zinu, ka ir visādi mierinājumi pa vidu un atrunas. Un parastā ikdiena jau nav nemaz tik murrājoša kā šis viens rīta mirklis. Ikdiena ir smagnēja un skumja. Itsevišķi jau mani vakari. Kad vienīgais ko gribās ir, lai kāds pamasē pēdiņas un iemigt otram azotē. Tādi vakari jau sen man vairs nav. Bet tai sajūtai tāpat netieku pāri. Tad nu šodien es ļoti izbaudīju mirklīgu prieku un Viņa smaržu un siltumu. Bet es esmu tāpati. Ar visu savu haosu un iekšējo zemestrīci. Tā, kura tver skatienu krustugunis un meklē dziļākas nozīmes mazās lietās.