Visa mana svētdiena ir pavadīta laiski gulšņājot un ēdot. Man šodien sāp sirds. Tīri fiziski šoreiz. No visa, kas ir bijis un visām zemestrīcēm, kas manī ir notikušas. Rīt man ir jāierodas jaunajā darbvietā, nokārtot formalitātes un iegūt savu identifikācijas karti. Patīkamas pārmaiņas manā ikdienā.
Visu dienu gaidu ziņu, no viena cilvēka, kurš tikai atliek visu un atliek. Derīguma termiņu es dodu līdz pusē desmitiem un tad gan līdīšu savos siltajos apartamentos un iemigšu līdz rītam. Ir vajadzīgs dziļš desmit stundu miegs pirms visa jaunā iesākuma. Lēnām mēģinu atkopties un rausties ārā no skumjajiem rāmjiem. Es nedrīkstu sevi tā pazaudēt. Iekšā gan ir smeldzīgas ilgas un skumja melanholija, bet tas viss ir pārejoši un ārstējami. Ir jātiek vienīgi pāri tai robežai kad ir vajadzīgas cilvēciskas siltas jūtas un apskāviens. Es goda vārds neatceros, kad pēdējo reizi tā no sirds ar kādu samīļojos. Pieglaudos. Mana murrājošā būtība ir kā sāpināts bērns. Bet tas viss jau ir sakārtojams. Jo galu galā dzīvē ir tikai vienas kārtīgas zāles un tas ir laiks. TĀDA bezgalība.