Tik dīvaini ir pamosties sestdienas rītā, ar apziņu,ka itin nekas nav jādara. Nav naudas, kuru tērēt. Nav cilvēki, kurus satikt. Nav vēstules, kuru rakstīt. Jo viss jau ir izdarīts. Protams, vēl jau paliek drēbju izmazgāšana jaunajai nedēļai, bet tas no manis prasa lielāku piepūli nekā ieklabināt cibā kādu vispārīgu ierakstu ,par savu vienmuļo sestdienas dzīvi. Ar migas kārtošanu vienmēr ir kā ir. Atrodas kādas citas lietas ko padarīt. Tāpat arī ar lekciju konspektiem un visu citu.

Pagaidām gan es baudu melnu rīta kafiju, no nobružātas Starbucks krūzes. Un šodien varētu uztaistīt atslodzes dienu. Tīri tā ar šķidrumu un varbūt kādu augli.

Nevaru jau vairs sagaidīt to brīdi, kad visi mani finansiālie pārbaudījumi sastāsies savās vietās un paliks mierīgāk. Savādāk tagad šķiet, ka visu laiku kaut kur ir jāmaksā, viss pazūd rēķinos. Vēl divas nedēļas,lai sāktu lēnām sakārtot savu finansiālo dzīvi. Domājams līdz jūnijam būšu tikusi uz strīpas.