Mani nemierīgie vakari. Manas saldskābās domas aprij visu saprātu un atstāj tikai izvandītas emocijas. Es varu vienkārši iekāpt savā migā un raudzīties bezmērķīgi tālumā, aiz loga, vai datora ekrānā, vai grāmatā, bet neuztvert pilnīgi neko. Nevienu vārdu, nevienu zilbi, nevienu skaņu, vai putnu kliedzienu. Es pat nespēju izsekot savām domām līdzi. Es vienkārši ļauju viņām būt. Nepiepūloties analizēt vai piefiksēt. Iziet dārzā. Atspiesties pret nožogojumu, aizsmēķēt cigareti un pacelt galvu augšup. Skatīties plašumā un sūtīt visu prom kosmosam. Sāk likties, ka tiešām ir tā, ka domas pašas zin kad piepildīties. Un nevienmēr tas sakrīt ar to kā es to gribu vai man vajag. Un es nemāku ļauties laikam. Es spītīgi turos pretī. Cenšoties sevi maldināt. Laigan patiesībā visvienkāršāk būtu mazliet apstāties. Bet manai personībai vienmēr vajag visu un uzreiz. Tomēr tas nevienmēr noved pie kaut kā laba. Kaut kādu lielāku vienmērību prasās. Vienkāršību. Bet sev jau tik vienkārši nav pavēlēt vai kaut ko iestāstīt. Pavisam cits ir uzrakstīt ar cerību, ka prāts pats lēnām pieņems un pielāgosies, tam ka nevajag skriet. Tik ļoti visu sarežģīt un mazliet vairāk ļauties. Bet tās jau ir tikai domas. Un rīt jau es varu domāt savādāk.