Pēdējā laikā visa sociālo mediju liste piepildās ar tiko dzimušu bērnu bildēm, saderināšanos, laimīgiem pāriem, jaunām attiecībām, dating and all that glitter.
Bet tieši tajos momentos es domāju nevis par to cik mani draugi, paziņas jūtās laimīgi un par to cik life is wonderful bet par to cik ļoti man gribās aizbēgt no tā visa prom. Neredzēt neko no tā visa. Nejust neko. Man patīk iemīlēšanās. Bet tajā pašā laikā man nepatīk tas, ka nespēju to kontrolēt. Tajos visos emociju viļņos es pazaudēju sevi un ļauju sev krist, lai pēctam atdurtos pret sienu. Jo clearly es nemāku sevi turēt rāmjos. Ir vai nu tāds pilnīgs tukšums vai emocijas pāri malām un pāri robežām. Un vēl es domāju par to vai attiecības kā tādas ir tiešām domātas priekš visiem...jo manšķiet, ka ir cilvēki out there kas ir radīti būt vieni.

Varbūt es vienkārši nemāku būt attiecībās, jo man nepatīk kompromisi, man nepatīk pielāgoties. Man patīk sava brīvība, man patīk darīt savas lietas un neiespringt par to ka neesmu atbildējusi uz īsziņu vai piezvanījusi. Man patīk vakaros pēkšņi izlīst no migas un aizbraukt satikt kādu vai paklausīties kādu grupu. Un man nesāgādā problēmas to darīt vienai. Man patīk būt vienai starp cilvēkiem. Nav nekādu small talk, nav nepareizo skatienu vai one too many drinks... Es vienkārši esmu.
Es nezinu, kas notiek ar mani šogad. Es tik ļoti sevi vairs nepazīstu un man ir mazliet bail. Bail no tā, ka es atsvešinos no visas realitātes un palieku tik ļoti antisociāla, ka es vienkārši vairs nespēšu adaptēties starp cilvēkiem. Vai tolerēt dažādas sabiedriskas situācijas, jo būt on my own ir tik labi.

Man nepatīk tas ka es randomā iemīlos ar sirdi un ar prātu zinu, ka there is no way in hell it will ever work. Bet tās iemīlēšanās jau vienmēr pāriet. Nekas jau nav mūžīgs. Tikai tas starpposms ir visai briesmīgs un nevajadzīgs. Man gribētos tā skaisti iemīlēties katru dienu lietās, sajūtās, cilvēkos un palaist to visu vaļā un dzīvot nākamo dienu kā baltu papīra lapu. Bez nekādām ekspektācijām. Bez stulbām distractions. Bet tā protams dzīvē nenotiek.

Tāpēc man gribās izslēgt visus sociālos portālus. Skatīties filmas guļot uz dīvāna. Izslēgt pasauli. Izslēgt jūtas. Emocijas. Izslēgt jebkādas emocijas. Negaidīt neko. Būt tieši tajā skumjajā pasaulīgajā mirklī. Dzert sidru, pīpēt cigaretes dārzā un domās bēgt tālu, tālu prom. Mazliet arī no sevis. Un nejusties vainīgai par to ka sabiedrība, vecāki, draugi no manis gaida kaut ko vairāk un kaut ko nozīmīgāku.