Manī tomēr ir kaut kādas identitātes, personības problēmas. Tāds milzīgs sajukums esmu. Tajā brīdī, kad dzīve ir kārtībā un man vajadzētu būt apmierinātai, priecīgai, grateful (?), es nejūtu neko. Labi, tā īsti arī nevar teikt..ir ļoti izteikti pacēlumi un kritumi un emociju gammas mainās pa stundām. Lielāko dienas daļu es vienkārši jūtos ļoti skumja. Manī ir enerģija ikdienai, es ceļos, es eju, braucu uz darbu, runāju ar cilvēkiem, uzlieku laipnu seju, uzvāru melnu kafiju, runāju vēl, izskatu rasējumus, brauc mājās... viss ir tik ļoti monatons. Katra rīcība. Vienāda. Manī ir ļoti liels nogurums iestājies. Bet es to neizrādu uz āru. Es to turu ļoti cieši sevī.

Es esmu ļoti noskumusi sevī. Un tam pat nav nekāda iemesla. Viss taču ir labi.

Es zinu, ka mēdzu pieiet lietām ļoti nopietni un es pārāk daudz analizēju un vēl man ir bail no tā, ka es sevī noslēgšos arvien vairāk..mazliet pazudīšu.

Varbūt tā ir identitātes krīze. Varbūt mazs personality disorder... Tam īsti nav definīcijas.. Tās ir smagas, pasaulīgas skumjas, kas manī nogulsnē šobrīd. Un es nezinu ko ar sevi iesākt. Arī mans vīrietis nezin, jo es vienkārši bēgu prom. Lēnām.. sevī.