|
detsembris 12., 2019
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) roncijs | 23:43
beidzot izrunājām. vai es atzinos. un viņai diezgan vienalga. nu, ne vienalga. izlasīja manas 15 lapas un apraudājās pie trešās. eh. viņa. ja tas būtu tik vienkārši. tāds pagātnes režīms vai kas. vai ja es neaizdzertu sarkanu seju. no diviem labieša aliem. un neieraudzītu savu sarkano seju virsspisuāra spogulī.
bet lapās, man liekas, bija ļoti daudz. bet ne pilnīgi viss. teju viss, kas ir saistīts ar viņu. bet tur ir daudz. vārdos neizteikt. vienu vai divas lietas izteicu. kaut ko apmainījāmies, zīnuļainām skicēm, uz galda. vidusskolnieciskinsmiekli un joki. no kums abiem. es varbūt gandrīz saprotu, kas viņa ir. īstajā dzīvē. bet tajā brīdī man bija vienalga. es būtu pteicis pilnīgi visu, js man pajautātu. visstulbākais, ka nācās pēc tam (un ar viņu aiz muguras) iet uz ofisu pēc jakas un velosipēda.
bet nu labi. tas bija sen. viņa (arī) kaut ko teica par a. hiršu. ka viņa brālis universitātē kaut ko pasniedz. bet tik... dīvaini, un jauki, un, (pamazām.. es ceru) atvieglojoši. par to izģērbšanos, zinot, ka kāds lasa manis rakstīto. pēc idejas, tas bija jālasa viņai. bet plāni drusku mainījās. un kam es vispār varētu tajā atzīties. un būt pilns ar kaut ko.. vai tas atkal sākas.. bet tur nekā nav. ir. bet nekā nav. un šo rindu rakstot, esmu vistuvāk asarām, cik vien varētu būt.
tā ir daļēji izdoma, daļēji iztēle. jā, viņa tur ir. jā, man priekšā. jā, otrpus tam apaļajam koka galdam. melnā džemperī, pelēkā spalvainā drusku garākā džemperī. un acis, un kaut kas ap muti, un aij. bet tur iekšā nav tas viss. par ko es tagad runāju. bet viņa teica, lai turpinot rakstīt. ronci. man nav, ko teikt. nelaist nekad vaļā. nekad. bet tas ir egoisms. un egoisma asaras. jā. beidzot. un var just arī mizotos sīpolus. slapjums pieskaras degunam. pil ausīs.
jā, es šobrīd guļu. ar kājām uz dīvāna atzveltnes. varbūt viņa atradīs tos publiskos cibas ierakstus, un atradīs arī šo. es nezinu. man vienalga. datu aizsardzības likums. pie velna datu aizsardzības likumu. jā, viņa iekāpa 14. autobusā. uz zvēraudzētavu. apsēdās bijušajā kontroliera - vai arī konduktora - vietā. un tā dīvaini noskatījās uz mani. viņa teica "saviļņojoši" vai "aizkustinoši". par tiem tekstiem. es nepaspēju laicīgi izvilkt roku no stūres cimda, lai pamātu. un kad viņa aizbrauca, es pārāk koncentrējos uz to, lai atkal pēc diviem labieša aliem es nepakristu uz ielas. lēni. pamāt visām mašīnām, kas palaiž mani braukt tālāk. izdevās.
es te tomēr tiku līdz dīvānam, bez sāpēm. fiziskām. kā uz tā soliņa pie lnmm. tikmēr rakstās nākamās padsmit lapas. nākamajam adresātam. kā viņi nonāk pie manis. kādēļ. un kādēļ es viņiem "uzticos". un neuzticos visiem pārējiem 99%. pāris reizesnkolēģis prasīja, uz kurieni es eju. jāpārrunā vecas lietas sr īpašu cilvēku. exsctly that.
un šis rīts bija tik labs. raisījās domas. ko rakstīt. liels paldies tev. bet bija jāiet ārā. un jāiet būs arī šodien. faking ofissi. jāsaņemas parunāt ar kolēģi par citiem ofisiem. šodien varēja. bet es biju pilnīgs disability. katrā projektā kaut kas ir salipis kopā, vainpietrūkst. un mani ir jārok ārā. "zapara ir galvā". jā, man ir. galvā. pilns ar sūdiem. pietiek rakstīt. tālāk jau tāpat. atkal priekš publiskā ieraksta pārpļāpājos. ugh.
un tās divas lietas. galvenās. kas lika visam startēt. palika kamolā. bet labi, viņa tika pie visa kā. tur nepārprast būtu ļoti dīvaini. ja man kāds nomestu visu šito bagāžu. es nopietni nezinu. man pašam ir grūti izlasīt. ko es biju atlicis piems divām dienām. lai izprintētu. bet jā. tiec galā ar piektdienu. un mīli. kaut ko.
un es trīcu. es faking trīcu.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |