juunijs 19., 2019

11:31 kaut kādiem cilvēkiem likās, ka es vakar biju dusmīgs. nu, savilkta seja. un nesmiešanās par jokiem. pāris stundu garumā. un, jo vairāk par to atgādina ("nu ko, nav tava diena, hahā?"), jo ir mazāka iespēja, ka sākšu stulbi smaidīt. par genuine izstarojošu siltumu nemaz nerunājot nē. dusmīgs es esmu tagad. kad ar karti nevar nopirkt vilciena biļeti (es mēģināju.), vai, kad veļas mašīna atplēsa vispatīkamākā baltā pogājamā krekla apkakli. tad pārēdos, iesnaudu, un rakstot šo (cenšoties atcerēties abas lietas) jau aizmirsu. bet sasodīts. sasodīts. par kreklu. piezvanīja pusčomiņš un tiešām izteica vēlmi padžemot vai kā tā. viņam ir sarakstīti kaut kādi teksti, un mēs varētu kaut ko pa vienam lipināt apkārt un tā. minūtes divas apsvērām domu par šo svētdienu, kad es atģidos, ka mēs tiešām runājam par šo svētdienu, un iesaucos, ka tad taču ir jāņi! no vienas puses labi, jo cilvēcisks kontakts. vēl ir iespēja mazliet palauzt komforta zonas par to, kā pieiet lietām. no otras puses slikti, jo ir jānovelk līnija no saviem tekstiem (tiem, kuri ies ārā) un savām ietaisēm. un tehniskā ziņā man nav ne jausmas, ko daru. un kurlā auss (hardware issue). kopumā jau, cilvēkiem ir dažādi projekti. gan jau. vai arī es mazliet nejūtu, ka vēlos viņam rādīt savējo. lai gan, no kā tur kaunēties

(1 vajag spraitu | sagriez laimu)

Comments:

> savi puksti
> veci puksti
> ko tu puksti
> bio puksti