|
detsembris 19., 2019
 | 02:20
es, man liekas, kaut kā nepareizi guļu.
un visu pārējo arī.
|
| 09:42
bija sapnis, kur es ar trīs cilvēku kompāniju pēc pustukšas jrt jauno aktieru izrādes aizmaldījos. vispirms, no tiem 6 aktieriem paklanījās 4, un es no zāles izgāju, ieejot lielajā zālē, kur tūlīt sāksies cita izrāde. un tāds vecs, senils tipāžs (ne gluži lūriņš, laikam) dikti sodījās, ko es te darot un jaucot gaisu, ja izrāde vai lielā zāle mani neinteresējot. tiku jau atpakaļ līdz lielās zāles biļešu pārbaudei, sagaidīju, kamēr visus salaiž iekšā, un skrēju lejā pa kāpnēm. iekāpu apkopējas sarkanajā ūdens spainī. ar vienu kāju. tad kādu trešo reizi dzīvēiepazinos ar elmāru tanni. šoreiz tā uzstājīgi, runājot pr kautkādu tematu, kurā man liekas, ka varu runāt bez grāmatas vai ieskatiem telefonā. bet kur tas mani aizveda. hmm.
vēlāk ar pāris cilvēkiem grimām dziļāk pa kaut kādiem asv pilsētu dzīvojamajiem rajoniem. mājas, kuras likās pamestas, tādas īstenībā nav, un pašās sapņa beigās atradām kaut kāda krieva viesnīcu. kurā viņš ar kādiem ceļabiedriem pa nakti paliks burbuļvannas/spa zālē, kamēr es darbinieku ieejas atslēgas mēlītē (jo uz āru tās durvis varbūt var atvērt) pa bakti mēģināšu ielikt kaut kādi kasti, un vēlāk izbraukt ar viesnīcas kravas ratiņiem.
ā, pa vidu mēs ar kolēģi g. centāmies kur nokļūt. mēģināju sist kanti, kaut kur viņu aizvedot pēc teātra, jo viņai nav tiesību, bet viņa brauca pati, uz čaka ielu, un "vai tu zini to ielu, kur ir jānogriežas no čaka ielas atmuguriskā virzienā"? viņa laikam bija dabūjusi tiesības. un viņa prasīja, vai es atceros kaut kādas āķīgās vietas no braukšanas eksāmena, bet es vispār nesaprotu, par kādiem krustojumiem viņa runā. un tad mēs gājām pa satekles ielas posmu starp dzirnavu un lāčplēša, tikai tur nebija trotuāru, un ceļa nomale kopā ar pašu ceļu bija slidenā ledū. un ikreiz, kad garām brauca mašīna, mēs tvērāmies pie tā dzelzceļa žoga vai koku zariem - lai mašīnas mūs slīdot nepaķer līdzi. un tad es sāku uz ielas meklēt smilšu čupiņas, paņemt tādu litrīgu spēļu lāpstiņu un bērt smiltis pirms viņas soļiem. tā, man liekas, mēs arī lēnām iegājām tajā storīlainā par asv. jo viņas vecāki pazīst tanni, i'm sure.
|
| 10:22
kas vēl. izņēmu sienas pulkstenim bateriju. zb tā tikšķēšana.
vakar aizgāju uz vienu no vizuāli estētiskajām ēdinātavām, kādai (rīgā) ir bijis iets garām. smuki jau jā, bet es nesapratu, kas tas ir, ko viņi dod ēst. un nācās samierināties ar krievu valodu fonā. bet jā. iekšā to smukumu kaut kā nejūt. no ielas, skatoties iekšā, pilnīgi cits stāsts. vai arī aizgāju uz to sia sia. 40min pasēdēju, pakrāsoju tekstiņus un tad 10min centos izdzert alu. kaut kādi sociākie bloki getting hold of me.
un tad šķirstu tos papīrus. kādēļ. nav tā, ka tā ir mana mīļākā nodarbe. vai tas, ko es gribētu darīt. vienkārši, lai izliktos, ka ko daru. gan izlikties no sevis, gan citiem. "ahā, viņš šķirsta laps. nopietns cilvēks." pieturēties pie domām vai kā. nav tā, ka degu mainīt pasauli par labāku vietu. vai degu, jo zinu labākos veidus, kā to izdarīt. vai tāpēc, lai turpinātu to strīku. tā pat nav degšana, tā ir dzēšana. uzrakstīt stāvokli, un tad to ietērpt poētiskāk, vai arī atšķaidīt savu sāpju klātbūtni papīros. un tā vienkārši ir vienīgā lieta, ko šobrīd varu darīt. kam var pieslēgt galvu.
beidzot uz grīdas ir tikai mēbeles, un lietas uz mēbelēm. radleru kaste bija pilnīga kļūda. kāpņutelpa ož pēc štovētiem kāpostiem.
|
| 14:40
tikko atradu, ka mamma manā bērnības istabā bija nostašojusi četrus šīgada lielos (49x52cm) kalendārus ar māras brašmames bildēm. bez komentāriem.
|
|
|
|