|
oktobris 5., 2015
 | 22:54 - nacionālā jūtu tektonika
kaut kas pa vidu bāskervilam un ceļā uz mājām - lielā skatuve, bet krietni mazāka pompozitāte, uz skatuves viss notiek 3 daļās. pirmā ir jūtu tektonika ar visiem balagāniem, otrā ir muzikanti ar aniņu un drozdovu no gapoljeriem un trešā ir jakovļevs ar vienu vecu tanti, kas tik vien kā sēž stūrī un māj ar pirkstiem.
nezinu vai tas tāds pirmā cēliena sindroms nacionālajā, bet arī te pirmais ir labāks par otro. zināma vaļība vai asprātība no lolitas caukas vai pugas mīlināšanās. otrajā atklājās, ka roga dirš par visu, puga vairs nenāk mīlināties un roga pat izspēlēja kārtis, lai pugu dabūtu pie sevis un mīlinātos. "hehe", nodomāja ludziņas rakstītājs un nomušīja rogas māti, un puga pie rogas atpakaļ vairs neiet un mīlinās ar divām maukām(uz skatuves bieži skandināts vārds), no kurām viena ir kļuvusi par sievu.
muzikanti tīri tā neko, pašā sākumā skanēja pasmakuši(fonogramma vai?), bet beigās iegāja un izbesīja ar vienu un to pašu dziesma. rogas kaukšana franciski un mirkšķināšana visām savām draudzenēm, kad prožektors bija uzšauts viņai - nepārliecināja.
jā, mauka no rumānijas deklamēja dzeju franciski, muzikanti blēja franciski.
jakovļevs un kairiša, nu neko sev. tajā vietā, kur puga un roga viens otram sāka aizbildināties, ka nu tik viņi kādreiz mīlēja un tā un šitā, jaunā mauka aizmigloja acis - tur gan viņi pietrūka, jo panika skatīties uz griestiem, lai to marasmu neņemtu pie pilna prāta.
nu tā, interesanti vai man vienīgajam par tiem 1. cēlieniem nacionālajā šķiet?
visbeidzot, izrādes beigās kairišai vienīgajai iedeva ziedus - viņa ar jakovļevu bija vienīgā, kas turēja muti ciet visu izrādes laiku.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |