|
septembris 16., 2015
 | 18:37 - pirmkursnieku stafete
stresa un nepaspēšanas menedžments ir zemā stāvoklī, jo īpaši ar diviem maziem bērniem pie rokas.
edit: stāsts par to, kā vedu onkuļa bērnus.
laikam trešdiena, pēc lekcijām kaut kādas skriešanas sacīkstes sporta laukumā. nezinu kamdēļ (skriešanā netiku finālā, lekšanā kāda piektā vieta un tālu aiz pjedestāla) piedalījos. pēc divām stundām vēl pirmkursnieku stafete ar lietussargiem un grāmatām pāri tiltam.
baltā maisiņā iedod formas tērpus. aizeju uz kojām, sakārtoju istabu (jo kaut kur būs jāliek onkuļa bērni, kamēr skriešu), pāri legingiem uzvelku džinsas un ātrā tempā soļoju uz skolu, pa kādām 20 min esmu klāt. čakars ar pirmklasnieku, kurš jāskubina pārģērbties un skatīties uz pakāpieniem, kā arī pienāk zvans, ka jāiet pakaļ arī otram bērnam uz bērnudārzu. tās ir mokošas 15 minūtes ceļā, tad vēl kādas 10, kamēr sevi verificēju audzinātājām un savācam otra bērna pekeles. izsaucu taksi, pusceļā piestājam maximas stāvvietā, izņemu desmit eiro, kurus atdodu taksistam. ierodamies pāris min pirms stafetes izstaigāšanas, ar bērnu pie katras rokas, man ir jāstāv uz tilta, sīkie apsēžas uz soliņiem, izskrienu. bērni nav nozagti. ka tik ne arī nepalikām pēdējie, daži neatbildēti zvani no bērnu mātes, kura beidzot ir mājās un neredz bērnus, kuriem tur vajadzētu būt. pat ne pusceļā abi vecāki nāk pretī un vēl ilgi no bērniem dzirdēs par stafeti uz tilta.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |