Romeo -

jo vairāk es ar viņu runāju, jo vairāk es jūtu, ka viņa man nevēlas atbildēt,
jo vairāk es viņai pieskaros, jo aukstāka man viņa kļūst,
jo vairāk es uz viņu skatos, jo tālāka man viņa kļūst,
jo vairāk es par viņu domāju, jo vairāk man sāp.

ir nepieciešams, sākt man jaunas domas, sākt man jaunu dzīves daļu, bet ja es to tiešām daru, tas nozīmē, ka viss man ir jāsāk no nulles, no paša sākuma, bez jebkādām atmiņām, bez jebkādiem spriedumiem par to, kas notiek, un es zinu, ka tas nav viegli un pats galvenais, es nezinu vai esmu tam gatavs, kur nu vēl spriest par to vai es to gribu! kā lai es to uzzinu? kā lai sešpadsmitgadīgs puika vispār var zināt, ko viņš grib no citiem cilvēkiem? Zinot visu, kas notiek, bet patiesībā nemaz nezināt to, kas tam visam ir apakšā ir grūti un apzinoties to, saprotu to, ka man ir daudz jāmācās. Es nevēlos, lai atriebe pret viņu man kļūtu par motivāciju, es nevēlos to visu darīt tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viņa kļūdās attiecībā uz mani, un lai viņa nožēlo, ka kļūdijusies... Vai vispār es drīkstu pat sapņot par viņu, ja vēlos, ka viņa cieš? ko vispār es drīkstu un ko nedrīkstu? vai es esmu pats vainīgs pie tā visa? kāpēc es tagad uzsveru savu vecumu nezināšanas iemeslam, ja vislaik vēlos, lai cilvēki skatās uz mani ar citu skatienu, nekā uz pārējiem maniem vienaudžiem?

Kur lai meklēju šīs atbildes? vai man vispār ir vajadzība viņas zināt? jo viss sākas ar cilvēku vajadzībām un tikai pēc tam var domāt un runāt par visu pārejo, jo cilvēkam no sākuma jātiek galā ar sevi, pirms viņš iejaucas citu cilvēku jūtās.

mūžigi varētu tā turpināt.