Mentālā draza.

Tikai izlaidumā sapratu, cik tomēr patīkami to pēdējo lielo ķeksi ievilkt un to papīru dabūt rokās. Žetōngredzens arī jauns, shiiiiny. Life is life, naināinainanai!

Sen nav sanācies te iegriezties. Klabe gan tā pati vecā liekas esam;

Pagājušais gads, ja tā padomā, bijis jestrākais līdz šim. Visjestrākais, nopietni. Ne 2007ais, bet no šī brīža orientējoši gads. Neņemos sākt uzskaitīt.

Pagājušonedēļ "debīliķu pulciņš" puslīdz oficiāli beidza pastāvēt. Šņuk tā virzienā, bet tas bija dabisks process, kaut kā pēc darba vairs neiesi zīmēt kluso dabu vai fantāzijas krāmus. Toties divritenis šon' beidzot iegādāts, jāmēģina rīt līdz darbam aizmīties. Trolejbuss nav ļauns, bet sastrēgums gan, tā ka ar riteni varētu būt pat ātrāk.

Īsumā viss. Kas citiem?

92%DRUNKARD

Sweet; Manuprāt, neslikta variācija par tēmu.

http://notikumi.delfi.lv/news/picture/article.php?id=19454130&pictureID=19454120

Sweet. Dzīvojot te kojās, kurās Erasmusiešus laikam nomitina ar aprēķinu, nāk mazliet nelabums "a la Sartre". Tas tāpēc, ka visu šo indiešu, kamerūniešu, ķīniešu mazliet izdilušās bikses, lētās jakas un ļoti prastā pārtika kontrastē ar vidusmēra vāciešu dzīves kvalitāti. Mazliet izmisīgi liekas "problēmnāciju" cilvēku centieni izcelties, atrast savu grupu, baru, vidi šeit. Atbraukuši pēc vācu dzīves kvalitātes, viņi dzīvo pilsētas nomalē, studē, un tik un tā dabūs darbu mobilajā trauku mazgāšanas furgonā vai, labākajā gadījumā, universitātes ēdnīcā. Uz viņu fona jūtos arī kā tāds patvēruma meklētājs.

It sevišķi šķērmi tāpēc, ka vācieši pret visiem ārzemju studentiem attiecas kā pret psihiski viegli traucētiem. Jā, protams, viņu nolāpītā plakātiskā tolerance un skaistie aicinājumi, aktivitātes, dežūrsmaidi. Tas viss ir kaut kāds milzīgs pseidopēckarakomplekss, viņiem vēl joprojām šķiet, ka jāatvainojas visai pasaulei par Hitleru.

Godīgi sakot, pats sev šķietu labāks - ne prātā nenāk šeit palikt un strādāt, man mājās pietiekami labi. Esmu te tikai uz vienu apmaiņas semestri, pēc kura vieglu sirdi braukšu mājās. Tāpēc jo vairāk kaitina proaktīvā standartvācieša līdzjūtīgi atgrūdošais skatiens. Pasaules nabu nācija, ibio.

Kad šī te proga, spēlējot "Colplay's Similar Artists", man atskaņoja Audioslave, mazliet uznāca rēka;p

Whatever, rīt, um, jau šodien uzražošu kādu tekstu par Doičlandes iespaidiem. Tagad slinkums.

Priekšnieces dators ir klaji nožēlojams. Pēc 4 h cīņas esmu tomēr uzracis, kur viņa bija nobāzusi visus savus Outlook arhīvus un failus, un pārinstalējis operētājsistēmu. Tagad cīnos ar tīkla karti, kurai nav draivera. Amizanti tas, ka jāizmanto diskete.

Kas vēl? Šodien man salaboja portatīvā displeju. Par 210 LVL - dārgi tie maitas LCD paneļi. Toties savāca un atveda pie durvīm. dab.lv varu ieteikt kā datorservisu.

Ir doma iztērēt biki naudas, lai sajustos labāk. Kāds var ieteikt labu mazo fotoierīci, aka ziepju trauku? Olympus mū, t.i., mju 790 varbūt?
Uz globālās spoguļkameromānijas fōna varbūt nav kruta, bet man tai štellē negribas pārāk iedziļināties:P

Ōma pārspējusi pati sevi;p

Ieveļos mājās šovakar ap pusdesmitiem, vēl joprojām brīnoties, kā pamodos tieši manā trolejbusa pieturā, nevis galapunktā. Auksti, atlūziens vēl joprojām nāk ar vilni, gribas ēst. Pieeju pie ledusskapja, paņemu trauciņu/omas standarta humanitārās palīdzības sūtījumu 3 veču mājsaimniecībai. Tāds plastmasas taisnstūrskaldnis ar vāku, kur iekšā rādās esam ierastās pankūkas a la oma style.

Liels ir mans "abloms", kad pankūkas izrādās vienlaikus improvizācija par tēmām "pankūka" un "kotlete". Ir redzētas pildītās pankūkas, bet šīs ir vienkārši puskotlete no vienas puses un puspankūka no otras. Labi, nesmādēju arī tādas, ieēdu, bet garša ir tāda pati kā skats - izteikti šizoīda.

Ōma ik pa brīdim virtuvē biki paeksperimentē, bet šo te variantu gan norakstīsim pie ne tik sekmīgajiem projektiem.

Tagad sēžu un jūtos kā tāds tea-junky - 6tā tējas krūze kā nekā.

Atstāsts.

Piektdienas vakars, sēžu gultā, skatos Mr. & Mrs. Smith, jo gribas stulbu bojeviku. Dzirdu, aiz muguras čaukst aizkari. Domāju - vējš, jo logs atvērts vēdināties. Čaukst vēl. Domāju - kaķis? Nevar būt, durvis ciet, istabā šos principā nelaižu, un būtu arī redzams, ja kāds lops vazātos. Čaukst. WTF? Paskatos, aizkaros nekā nav. Skatos tālāk. Čaukst. Izskatu aizkarus, un ieraugu Sikspārni.

Viss jau normāli, tikai nebiju iedomājies, ka Purvciemā daudz tādu. Labi, mēģinu dabūt ārā. Aptuvenā secībā: slota, skaļa šņākoņa un tāda kā cak-cak-cakināšana, ar baiļu čuriņu apgānīts aizkars (Sikspārnis tā, ne es, dō), pa istabu planējošs sikspārnis, kartona kaste, grīda, kartona kaste vēlreiz, sikspārnis kastē, kaste ar sikspārni ārā pa logu. Betmens vesels, vnk paguva jau apnikt, līdz dabūju ārā.

Šai būdā nekad nesametas garlaicīgi.. Man jau teica - nākamajā vīkendā cīnīšos ar Supermenu vai Zirnekļcilvēku.