Mentālā draza.

Sweet. Dzīvojot te kojās, kurās Erasmusiešus laikam nomitina ar aprēķinu, nāk mazliet nelabums "a la Sartre". Tas tāpēc, ka visu šo indiešu, kamerūniešu, ķīniešu mazliet izdilušās bikses, lētās jakas un ļoti prastā pārtika kontrastē ar vidusmēra vāciešu dzīves kvalitāti. Mazliet izmisīgi liekas "problēmnāciju" cilvēku centieni izcelties, atrast savu grupu, baru, vidi šeit. Atbraukuši pēc vācu dzīves kvalitātes, viņi dzīvo pilsētas nomalē, studē, un tik un tā dabūs darbu mobilajā trauku mazgāšanas furgonā vai, labākajā gadījumā, universitātes ēdnīcā. Uz viņu fona jūtos arī kā tāds patvēruma meklētājs.

It sevišķi šķērmi tāpēc, ka vācieši pret visiem ārzemju studentiem attiecas kā pret psihiski viegli traucētiem. Jā, protams, viņu nolāpītā plakātiskā tolerance un skaistie aicinājumi, aktivitātes, dežūrsmaidi. Tas viss ir kaut kāds milzīgs pseidopēckarakomplekss, viņiem vēl joprojām šķiet, ka jāatvainojas visai pasaulei par Hitleru.

Godīgi sakot, pats sev šķietu labāks - ne prātā nenāk šeit palikt un strādāt, man mājās pietiekami labi. Esmu te tikai uz vienu apmaiņas semestri, pēc kura vieglu sirdi braukšu mājās. Tāpēc jo vairāk kaitina proaktīvā standartvācieša līdzjūtīgi atgrūdošais skatiens. Pasaules nabu nācija, ibio.