|
Maijs 23., 2021
20:05
Visu maiju dzīvoju pie vecākiem viņu lauku mājā. mammai bija gūžas operācija, kā dēļ viņai ir grūtības pārvietoties un tāpēc es te viņa visādu palīdzu. plus tētim pēdējā pusgada laikā krietni ir saasinājusies vecuma demence. viņam ir 89 gadi. kopumā viņam iet ok, tikai ir grūti atcerēties lietas, kas notika vakar, kas notika pirms 5 min vai pirms nedēļas. lielo bildi saprot. Saprot, piemēram, ka ir kovidsituācija. Tas kopā ar viņa ļoti dominanto dabu ar vien apgrūtinātākām kustībām un dzirdi rada sajūtu, ka viņš ir kkādā savā tripā. Skatījos video, no viņa 80 gadu jubilejas ekskursijas pa viņa dzimtajām vietām Tukuma rajonā, tur vēl sharp.
Kkā ļoti dziļi saprotu, ka vienmēr viņus esmu uztvēris kā pusaudzis. Manā pusaudzībā arī mūsu ceļi šķīrās un tā īsti nekad vairs neesam satikušies. Es nezinu vai gribu satikties, nu vai tas vispār ir vajadzīgs, kā viņiem, tā man, bet ļoti aktīvi jūtu, ka ar vien vairāk spēju viņus uztvert kā pieaudzis cilvēks un tajā ir baigā brīvība. Lai arī kopumā tas viss ir drausmīgi - ir pilnīgi skaidrs, kas notiks tuvākajā nākotnē un es nezinu, kas tad būs, kad tas notiks. No otras puses, redzēt šo kā pieaugušam cilvēkam ir vieglāk. Arī tā nezināšana ir krietni vieglāka. Vakar klausījos Jungian Life, kurā stāstīja par vecāku vardarbību pret bērnu - bērnam, tas ir it kā dievs paceltu roku pret viņu. Man ir sajūta, ka mani vecāki vairs nav dievs.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |