|
Decembris 12., 2014
00:58
es, tātad, noskatījos tos 12 krēslus. pirmās 30 min pēc izrādes likās `vaaau, tas tik bija piedzīvojums!` un ka nu ir beidzot kautkas foršs, foršs šai teātrī. pa garu nelikās, tā pa īstam traucēja tikai nesimetriskā un nesinhronā aizslietņu braukāšana. manliekas estētikai piestāvētu, ja tur tiktu ievērota kautkāda sinhronitāte un pārdomātāka horeogrāfija. bet tad sāku domāt un negribot izdomājās lietas, kas man to `vaau` piegrieza.
*) pats 12 krēslu stāsts ir n-tās reizes sevi pierādījis, kā superveiksmīgs un izdevies, tur vienkārši nav iespējams nošaut garām. ilgi domāju vai tas ir stāsts vai stāstītāji, kas man radīja to piedzīvojuma sajūtu un sapratu, ka pa kādiem 70% tas bija pats stāsts. nešaubos, ka lasot grāmatu būtu ļoti līdzīga sajūta.
*) izrādē nav nekā jauna. joprojām visas vecās alvja fiškas, kuras esmu redzējis jau ledū vai pat revidentā. ir arī tas, kas man alvī mazliet besī - komiksa sajūta (to gan viņš bieži veiksmīgi izmanto nepazaudējot dziļumu) - smukas bildītes, divdimensionālas.
*) inese prasīja lai iztēlojos to izrādi bez keiša (nu ar kādu citu viņa vietā) un sapratu, ka nekā cita tur īsti vairs nav. nu tas ir, ja runājam par konkrētā iestudējuma oriģinalitāti.
nu tā apmēram visa mana žults. es teiktu, tā, ka tiku veikli piemānīts un mājās gāju ar patīkamu sajūtu, kas varbūt ir labi.
tas kas bija āāāāāāārprāāātīīīgi kruta bija keišs. viņa tēlojums šeit, manuprāt, ir totāls māsterpīss un man liekas otello (kas nezinkādēļ kkādos kuluāros tiek uzskatīta par keikas mūža lomu) bija sūds (nu labi, keišs sūdu netaisa vispār), šitas ir meistardarbs. nujā, beigubeigās sanāk, ka vienīgais, ko nožēlot neredzot izrādi ir keika, iespējams, ka viņa dēļ ir vērts pat noskatīties izrādi
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |