| ученье свет |
[29 Feb 2012|10:39am] |
izrādās, ka man arī ir viedoklis izglītības jautājumā.
manuprāt, ir tikai godīgi, ja valsts apmaksā to izglītību, kuru pārstāvji tai ir vajadzīgi. taču godīgi tas ir gadījumā, ja šie izglītotie pārstāvji uzreiz nešmauc pelnīt citur vai kruķīt savu biznesu. tādēļ, manuprāt, labākais modelis ir tāds, kurā valsts izsver sev vajadzīgo speciālistu (nu, piemēram, ārstu) skaitu, konkursa kārtībā (nu tur, skolas atzīmes, rotācijas blāblā) atlasa kandidātus, bezmaksas izglīto, maksā nelielu stīpu, bet apmaiņā saņem 10 gadus, ko šis cilvēks valsts labā strādā. dots pret dotu, tā sakot.
jo tik tiešām jocīgi paliek skatoties no vienas puses uz ekonomistiem un juristiem, kuri studē budžetā (labi, tādu nav daudz, bet tomēr) un pēc tam bīda ģēlas, kāš naudu no klientiem un, no otras puses, ārstiem/skolotājiem, kas par savu ilgo ceļu izglītības kāpās, maksā tā, ka maz neliekas (arī ne visi, bet tomēr), lai pēc tam saņemtu.. mēs paši zinām, ko viņi pēc tam saņem.
un, jā, es absolūti piekrītu tam, ka lielāka uzmanība jāvērš arī profesionālajai izglītībai. un, gan nezinu cik reāli tas ir, arī tās pieejas nomaiņai, kas pastāv mūsdienu sabiedrībā un tiek iepotēta skolās - krutie iet uz augstāko, stulbie idioti un lohi uz profenēm. šito būtu labi izravēt. būt labam galdniekam IR vajadzīgi un cienījami.
|
|
| varbūt muļķīgs ieraksts. |
[29 Feb 2012|12:48pm] |
ziniet, ko man atgādina šāda tipa strīdi? nu tur, kuram grūtāk, darba ņēmējam vai devējam, kurš stulbāks, velobraucējs vai autobraucējs utml.
šādu situāciju:
piemēram, iet iet divi cilvēki un saskrienas. ar pierēm. stipri. nu tā, ka zvaigznītes lec, abiem sāp, abi pakrīt un ļoti cieš, milzu puni, aizdomas uz smadzeņu satricinājumu un iespējams, pat sekām mūža garumā, tādā garā vārdu sakot.
nav svarīgi, kādēļ viņi ir saskrējušies. varbūt vaidzēja skatīties, kur iet, a varbūt nevaidzēja nodarboties ar telefoniem. vai varbūt valdībai bija jānodrošina labāki celiņi un vispār visa sistēma ir pakaļā. šoreiz ne par to. šoreiz par faktu.
nu lūk. un šie cietušie nav uz šī celiņa vienīgie. katram līdzi bija 1-2 (cik nu pagadās) sabiedrotie. viens ļoti sabijās, otru aizķēra, trešais vienkārši mīl pakasīties. un tagad šie sabiedrotie izsauc ārstus un tos gaidot.. tos gaidot viņi sāk strīdēties, kuram no abiem cietušajiem vairāk sāp. sākas jau pamazām, kā jau parasti. bet, dalībniekiem iekarstot, strīdam eskalējoties, nu jau tiek palaistas rokas, šķīst siekalas (no bļaušanas) un asinis, visi kaujās (atskaitot divus cietušos, bet viņiem arī mazliet tiek) nu un tad kad atbrauc ātrie, jāved uz slimnīcu jau visa kompānija. taisnība tāpat nav panākta (ja viņa tāda bija vispār, kā lai izstrīdās, kuram vairāk sāp), bet nervi papluinīti.
nē, protams, reizēm jau gribās izstrīdēties, izargumentēties un izvicināties ar virtuālajām vai īstajām dūrēm. bet tad, manuprāt, ir jāsaprot, ka taisnība tomēr katram sava. jo balstīta emocijās un subjektīvajā uztverē/pieredzē. un panākt vienošanos par vienu lielo patiesību jomā, kur iesaistītas emocijas/sāpes vienkārši nav iespējams.
|
|