| [ |
music |
| |
The Doors - Hello, I Love You |
] |
es mākot runāt. A. vakar bija uz manu aizstāvēšanu. tas ir ļoti savādi. nu, ka tu jūties, kā vien vēlies, bet izskaties savādāk. piemēram, pēc cilvēka, kādus vienmēr esmu mazliet apskaudusi. pēc tāda, kas māk runāt droši un brīvi zin savu tēmu. nu tāds zivs ūdenī, vai.
un tad jau nav būtiski, vai iekšā tev viss spiežas kopā un šķiet, ka tu nesakarīgi "ber".
jā, labi, es vienreiz nojaucos. jā, labi, bija viena saturiska kļūda un čupa ar noformējuma sīklažām.
un tad es domāju, nu labi, tas, kā persona novērtē sevi pārāk bieži nesakrīt ar to, kā to novērtē citi. tam pat ir atbilstoši vārdi, kas man kādreiz ir mācīti un kurus es jau sen neatceros (tāpat kā daudz ko citu).
bet kā ir citiem? cilvēkiem, kuriem tik tiešām dreb rokas vien no domas par uzstāšanos. tiem, kuriem tik tiešām nesanāk. uz kuriem skaties un domā, cik viņam, nabagam, grūti.
grupā, kurai bija aizstāvēšanās pirms manis, bija jauniete, kuras darbu nevarot ieskaitīt vispār, bet otrai varēja izvilkt četri.
varbūt mana komisija bija jaukāka. bet ne jau taču nu divreiz? es nesaprotu. muļķīgs neirotiķis var pa murgiem, ar palīdzību, uzskribelēt darbu uz astoņi. KAS ir (vai nav) jādara, lai dabūtu kaut vai četri?
atgriežoties pie runāšanas. es īsti nesaprotu. kāda mārrutka pēc 10 lapu darbs jāprezentē 3 minūtes. TRĪS. bļa. es ļoti centos, biju vienīgā, varbūt pat stāstīju interesantas lietas, visādi gan īsinot. un man sanāca septiņas.
tur taču, ja nopietni, vajag vismaz desmit. citādi nav laika neko pastāstīt. tam interesantākajam nepaliek laika, nu.
bet vispār. drīz jāpošas. redzēs, kas būs. :)
|