|
Karstums un tveice apdedzina ķermeni un dvēsele kalst. Jūtams negaiss kā debesīs tā sirdī, manās debesīs arī. Sakarsušas afsalts karsē pēdiņas cauri apavu zolēm, kad manas pēdiņas klusām iet balkus viņas papēdīšu klusajai klabēšanai pret asfaltu. Autōbusā ir atvērts logs, caurvējš ieskrien matos, elpots, izelpots, ielepots, izelpots, sapinas un es paceļu rokas un aizveru acis. Dzirdu papēdīšus mani klabot sauca, un es izkāpju, atstājot daļu sevis turpat.
Ezers tumšzili dziļš, aizcinošs, auksti veldzējošs. Apģērbs noslīd un vējš maigi apņem ķermeni, vēsais ūdens pēdiņas. Skrienu un kulminācija, ienirstu un akut kas uzprāgst, paliek zem ūdens un aizpeld, atdalas no manis. Iznirstu, ieeloju un saulē zaigo ūdens lāsītes, kas, no matiem atrāvušās, lido pa gaisu.
Vējš pieņemas spēkā, pluina un plēš slapjos matus uz pleciem. Zibens pamalē nozib un klusi norūc debesis. Autobuss sasauc clvēkus, kas vēlas nokļūt drošībā, tālāk no negaisa. Drošivien mājās. Bet kur ir mana drošība? Šeit, manī pašā. Laikam jau. Apkārt ņirb skaļas sarunas tikai krievu valodā. Īsziņa.
Viņš atnāca sadrūmis un zibeņus meta viņa acis, zibeņi sķīlās starp mums un arī debesis. Mēs nekliedzām, mēs tikai klusi runājām. Pābaudījums Nr. 1. Es sapratu, viņš saprata. Notrauca rasu no manām acīm un buča un mājās. Tikai es aizgaju pretējā virzienā. Īsziņa.
Es aizgāju pēc ceriņiem, tā vēstīja burti telefōna displejā. Pēc laimītē, lai gan mana viena vienīgā ceriņ un pieneņpūku un krītošo zvaigžņu un ābollapiņu vēlēšanās ir piepildījusies.
Vienkārši vajag laimītes apziņu.
Šodien atkal ir karsti. Skola ik tukša, klusa un aicinoša, vēsa. Es gaidu veldzi, ezers mani domās sauc, kas sēdēju ar čirkain un vecāko Stepiņu pie interneta kafejnīcas "Neons" un klausījos melnajā humōrā un diskutējām par seksuālām minoritātēm. Neona bērni, jaunā laika bērni.Ezers mani sauc. Es gaidīju. Gaidu.
Laiks ir tikai ilūzija. Pūlkstenis tikai mehānisms. Es salauzu savu stikla būri.
Zemene lūpās.izteiksme: lietus notiņa: bangles - manic monday |
|
Man būtu tik daudz ko teikt, bet man gribas paklusēt.
Es jūtu, kā noslēdzos sevī, lēnām un pamatīgi.
Jelgavas vecpilsētas ielas ir tik smaržīgas un tuvas. Basām kājām pa smiltīm un bruģi, ierejas suns, koka mājas un smaržo pēc vecuma un alkohōlisma. Kaut kur var dzirdēt strīdus, kaut kur mīlestīnu, kaut kur vienkārši traukus. Bet es tikai kluspām cilpoju, noglāstu kādu mājas sienu, sapinos kādos zemos zaros un elpoju ceriņu un kastaņziedu smaržas. Daviet uz trotuāra ir saskrējušas dayudzdaudz skudras, bet kad tās padzen nost, apakšā nekā nav, varētu pat padomāt, ka tās vāc smaržu.Elpoju. Dziļi.
Es šeit smoku. Man vajag ūdeni, pļavu, mežu un naktis, kad pilnmēness spoguļojas manā dīķī, kad es sēžu puskaila šūpolēs un eju kaila peldēties. Kad es skrienu naktī pa mežmalu un dzirdu kā stirnas sarunājas, kad es saplūstu ar zemi un debesīm. Es iepinu vēju sev matos, paslēpjos miglā un zvaigznes krīt man tieši plaukstās.
Man patīk naktī mērcēt upē kājas un klusām dziedāt tā īsti neko, kā šūpuļdziesmu. Man patīk aizmigt pagalma vidū blakus savam sunim un pamosties kopā ar sauli un nolasīt rasas lāses no sava ķermeņa. Parasti tad man skropstās ir vasarvīksnes.
Bet es nevaru. Es nevaru, jo es nevaru bez Tevis.
Man nav iedvesmas. Man nav spēka. Man nav veldzes.
Man Tevis pietrūkst.
Tomēr es klejoju pa pilsētu krēslas stundā un meklēju tās sirdi.izteiksme: miers notiņa: archive - dark room |
|
|