Man būtu tik daudz ko teikt, bet man gribas paklusēt.
Es jūtu, kā noslēdzos sevī, lēnām un pamatīgi.
Jelgavas vecpilsētas ielas ir tik smaržīgas un tuvas. Basām kājām pa smiltīm un bruģi, ierejas suns, koka mājas un smaržo pēc vecuma un alkohōlisma. Kaut kur var dzirdēt strīdus, kaut kur mīlestīnu, kaut kur vienkārši traukus. Bet es tikai kluspām cilpoju, noglāstu kādu mājas sienu, sapinos kādos zemos zaros un elpoju ceriņu un kastaņziedu smaržas. Daviet uz trotuāra ir saskrējušas dayudzdaudz skudras, bet kad tās padzen nost, apakšā nekā nav, varētu pat padomāt, ka tās vāc smaržu.Elpoju. Dziļi.
Es šeit smoku. Man vajag ūdeni, pļavu, mežu un naktis, kad pilnmēness spoguļojas manā dīķī, kad es sēžu puskaila šūpolēs un eju kaila peldēties. Kad es skrienu naktī pa mežmalu un dzirdu kā stirnas sarunājas, kad es saplūstu ar zemi un debesīm. Es iepinu vēju sev matos, paslēpjos miglā un zvaigznes krīt man tieši plaukstās.
Man patīk naktī mērcēt upē kājas un klusām dziedāt tā īsti neko, kā šūpuļdziesmu. Man patīk aizmigt pagalma vidū blakus savam sunim un pamosties kopā ar sauli un nolasīt rasas lāses no sava ķermeņa. Parasti tad man skropstās ir vasarvīksnes.
Bet es nevaru. Es nevaru, jo es nevaru bez Tevis.
Man nav iedvesmas. Man nav spēka. Man nav veldzes.
Man Tevis pietrūkst.
Tomēr es klejoju pa pilsētu krēslas stundā un meklēju tās sirdi.izteiksme: miers notiņa: archive - dark room |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
