sirds - Post a comment

Karstums un tveice apdedzina ķermeni un dvēsele kalst. Jūtams negaiss kā debesīs tā sirdī, manās debesīs arī. Sakarsušas afsalts karsē pēdiņas cauri apavu zolēm, kad manas pēdiņas klusām iet balkus viņas papēdīšu klusajai klabēšanai pret asfaltu. Autōbusā ir atvērts logs, caurvējš ieskrien matos, elpots, izelpots, ielepots, izelpots, sapinas un es paceļu rokas un aizveru acis. Dzirdu papēdīšus mani klabot sauca, un es izkāpju, atstājot daļu sevis turpat.
Ezers tumšzili dziļš, aizcinošs, auksti veldzējošs. Apģērbs noslīd un vējš maigi apņem ķermeni, vēsais ūdens pēdiņas. Skrienu un kulminācija, ienirstu un akut kas uzprāgst, paliek zem ūdens un aizpeld, atdalas no manis. Iznirstu, ieeloju un saulē zaigo ūdens lāsītes, kas, no matiem atrāvušās, lido pa gaisu.
Vējš pieņemas spēkā, pluina un plēš slapjos matus uz pleciem. Zibens pamalē nozib un klusi norūc debesis. Autobuss sasauc clvēkus, kas vēlas nokļūt drošībā, tālāk no negaisa. Drošivien mājās. Bet kur ir mana drošība? Šeit, manī pašā. Laikam jau. Apkārt ņirb skaļas sarunas tikai krievu valodā. Īsziņa.

Viņš atnāca sadrūmis un zibeņus meta viņa acis, zibeņi sķīlās starp mums un arī debesis. Mēs nekliedzām, mēs tikai klusi runājām. Pābaudījums Nr. 1. Es sapratu, viņš saprata. Notrauca rasu no manām acīm un buča un mājās. Tikai es aizgaju pretējā virzienā. Īsziņa.
Es aizgāju pēc ceriņiem, tā vēstīja burti telefōna displejā. Pēc laimītē, lai gan mana viena vienīgā ceriņ un pieneņpūku un krītošo zvaigžņu un ābollapiņu vēlēšanās ir piepildījusies.
Vienkārši vajag laimītes apziņu.

Šodien atkal ir karsti. Skola ik tukša, klusa un aicinoša, vēsa. Es gaidu veldzi, ezers mani domās sauc, kas sēdēju ar čirkain un vecāko Stepiņu pie interneta kafejnīcas "Neons" un klausījos melnajā humōrā un diskutējām par seksuālām minoritātēm. Neona bērni, jaunā laika bērni.Ezers mani sauc. Es gaidīju. Gaidu.

Laiks ir tikai ilūzija. Pūlkstenis tikai mehānisms. Es salauzu savu stikla būri.


Zemene lūpās.