| stāsts ar morāli vai bez |
Jun. 6th, 2008|11:36 pm |
Uzķēros. Neraksturīgi sev. Zvana kursabiedrene: Čau, Tu mājās? Jā, mājās. Tev internets ir? Nu ir. Klau, tu līdz divpadsmitiem vēl gulēt neej? Domāju, ka nē. Nu man te [bla-bla-bla] būšu mājās tikai vienpadsmitos [bla bla] līdz divpadsmitiem jānodod pasūtījums [blāāā] iztulkosi, lūdzu, vienu laulības apliecību? Saku, ka negribu ņemt, jo tādus zvērus netulkoju. Seko pierunāšana, mierinājums, ka tulkojumā teksta tak esot pavisam maz un samaksa tāda un šitāda. Nākamajā brīdī es [vellsviņzinkāpēc] novilku garu "nu lāāāābi" un sarunu beidzām. Pēc tam atjēdzos - bāc, kas es samelot nemāku?! Varēju pateikt, ka man ir ciemiņi no Urugvajas, plūdi zilajā vannasistabā, kaimiņu kaķi jābaro, jādejo striptīzs vecpuišu ballītē... nu jebko! Bet nē, kur nu - es taču piektdienas vakarus vislabprātāk pavadu tulkojot kaut kādas sviestainas apliecības! Vāks. Bet šitam vākam pa virsu ir vēl viens vāciņš - pulkstens ir jau 23:35 un tās s*da apliecības manā pastkastē joprojām nav.
Gan jau, ka šim stāstam ir arī kāda morāle :) |
|