| bu bu bu deminutīvā |
[Oct. 6th, 2010|11:49 am] |
|
Situ sev pa nadziņiem - gribas atkal visādus nīgrus un moralizējošus tekstus bīdīt, nē, nē, man tam nav ne laika, ne enerģijas. Bet man ir attaisnojums - vakar vakarā, kamēr vannasistabā pucēju zobus, visā mājā izrubījās elektrība, riebjas tā dezorientējošā sajūta, toties no jauna novērtēju savu labo ieradumu likt lietas tām paredzētajās vietās. Apkuri, kā izskatās, mums būs pieredzēt tikai dienā, kad aiz loga sāks puteņot (%^*#!), pa nakti sapņoju par braukšanu klaigājoša instruktora pavadījumā un šorīt pamodos ar sāpošu kaklu. Vienīgais gandarījums, ka tai sapnī saņēmos un uzauroju pretī: "Tu te nekliedz uz mani!" Sasniegums. Ja vien es to būtu izdarījusi dzīvajā ēterā un pirms 8 gadiem... |
|
|
| par sūdu čupu |
[Oct. 6th, 2010|12:43 pm] |
Labi, pabubināšu - ja meklējat atbildīgo, lūdzu vērsties pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) divi_g :D
Es savos septiņpadsmit sāku mācīties autoskolā, gāju uz nodarbībām turpat vidusskolā, jo mums tur piedāvāja tam laikam visai labas atlaides (un nekaitīga paskata neirastēniķi pie tāfeles un pie stūres). Instruktors bija patiešām nesavtīgs cilvēks - katru reizi, kad tikāmies, es tiku laipni informēta par dažādiem fiziskiem defektiem, kas man it kā piemīt, bet par kuriem man līdz šim nebija nekādas nojausmas, un par savu ģimeni visu ko interesantu uzzināju, un pat par horoskopa zīmi. Kad onka bija mani pāris reizes uz Krasta ielas vai Slāvu apļa novedis līdz asarām, pats pilnā rīklē dziedāja "Miglā asaro logs" un domāja, ka ir zvērā asprātīgs un izceļas ar iedzimtu pedagoga talantu. Kad viņš mani bija pārbiedējis tuvu nāvei, Zaķusalā kaucošām riepām pildot figūras, un kādu laiku uzstājīgi skaidrojis, ka braukt es nejēdzu un nekad arī nejēgšu, es viņam galu galā noticēju, nervus sabeidzu un tiesības tā arī nenokārtoju. Īsāk sakot, vējā nauda un materiāls.
Tagad beidzot esmu saņēmusies un "instrukturizēšanos" sākusi no jauna, bet vecie scenāriji velkas līdz kā tāda liela, smaga sūdu čupa. Rezultātā tagad, kad viens no, iespējams, miermīlīgākajiem cilvēkiem uz šīs planētas man pēc nodarbības saka, ka viss bija "očeņ horošo", es meklēju zemūdens akmeņus un tāpat vienmēr kāpju no mašīnas ārā ar krampi skaustā, un nesaprotu, vai tas no pārcentības un koncentrēšanās vai tomēr no bailēm izdzirdēt kārtējo pārmetumu jūru par neieslēgtu pagriezienu. Pašai dusmas, ka netieku no tā vaļā. Novāciet kāds to mērkaķi man no muguras! |
|
|