| žurkgads |
[Jan. 2nd, 2008|03:02 pm] |
Divi tūkstoši astoto sagaidījām kā vēl nekad - divatā Ventspils augstākajā punktā, "Lemberga hūtes" pašā galā, aizelsušies no kāpšanas, pilnīgā tumsā un dubļos līdz potītēm, ar piparmētru tēju ābolu biezeņa burciņā un brīnumsvecītēm mugursomā :) Zeme nebija sasalusi, tāpēc dabūjām pamatīgi nobristies pa visu to drazu, no kā nu tas kalns ir taisīts (dubļi, šķembas, māli u.c. ķēpa). Bet tas viss ir nieks, jo pēcāk mūsu skatam pavērās pilsētas gaismas un salūtu raibā buķete, tālumā varēja saklausīt kuģus un "tik un tā, tik un tā, tik un tā pulkstenis iet", un sajūta bija patiešām maģiska. Sagaidījuši arī Ventspils jaungadu (0:33), ķiķinādami un slēpdamies no sarga, kas ir pa brīdim izlīda no savas mājiņas pārbaudīt, vai kāds nav aiznesis vai nojaucis kalnu, gar pacēlāju rāpāmies lejā. Ietinām līdz vājprātam sabristās kājas Rimi maisiņos un braucām mājās sildīties. Tā kā šis gads ir mūsējais, nospriedām, ka esam to sagaidījuši godam un pat simboliski - sasniedzot virsotni. Nu tad lai visu gadu tā - uz augšu vien un lai neaptrūkstas virsotņu, uz ko tiekties! |
|
|
| par trijiem zupas kausiem |
[Jan. 2nd, 2008|06:35 pm] |
| [ | fonā grab |
| | Oasis "My Love" | ] |
Piemirsu, ka gribēju jau no rīta nodziedāt slavas dziesmu sienas skapim - kolosāls izgudrojums tas tomēr ir, jo katrā mājā, kur šāds skapis vēl ir saglabājies, ir vieta, kur meklēt lietas, kuras citur noteikti neatradīsi. Piemēram, es no turienes vakar izraku veselus trīs aizmirstībā pamestus zupas kausus, un viens no tiem, daudz nedomājot, tika pārkvalificēts par laimes lejamo kausu.
Lējām tātad. Man sāk šķist, ka esmu "laimes kalšanas" piekritējs, jo ar to liešanu* man lāgā neveicas. Pagājušajā gadā tas alvas štrunts izstiepās pa visu ūdens bļodu un izskatījās pēc spermatozoīda. Tad ļoti iedarbināju savu iztēli un ieraudzīju tur noti. Jā, nu nots tiešām piepildījās - Aerosmith bija klāt kā likts. Otrs gabals izskatījās pēc delfīna. Atliek domāt, ka tam ir kāds simbolisks izskaidrojums, jo randiņš ar delfīnu man 2007. gadā izpalika.
Nu un šogad viss sākās ar to, ka svina žurkā, ko kausēju, izrādās, bija paslēpta zīmīte ar kaut kādu viedu tekstu. Nu kur idejas - vai tiešām kāds no burbuļojošas metāla masas ķeksē ārā papīra gabaliņu? Es pie tā tiku tikai tad, kad mans vēstījums kopā ar alvu, šņākdams iegāzās aukstā ūdens bļodā. Un salasīt varēju vien atsevišķus vārdus "gaišas", "domas", "tāpat", "dzīve". Gribētos domāt, ka šajos vārdos arī bija vēstījuma sāls un tieši šādā secībā. Un pašas figūriņas arī sanāca aplam dīvainas. Pirmajā piegājienā iemērcu kausu ūdenī, rezultātā alva sacietēja turpat karotē un man atlika domāt, ka esmu izlējusi zupas kausu :D Otrreiz jau veicās labāk, ja neskaita to, ka viss ūdens bija pilns ar sīkiem alvas čibrikiem un tie lielākie izskatījās apmēram pēc nekā. Vienā ļoti centos saskatīt jūras krastu ar šķību priedi, citā lauvas galvu ar milzīgām krēpēm. Mīļcilvēks savukārt izlēja (viņaprāt) vilku un dziedātāju. Nesapratu, kā var izliet dziedātāju, bet tad apskatīju to svina pikuci un jā - čirkains džekiņš tur rokā mikrofonu. Manas visļaunākās aizdomas ir tādas, ka tas ir Mika, tomēr klusībā ceru, ka tas varētu būt Bon Jovi taustiņu džeks Deivids. Nu ko, dzīvosim redzēsim :) Varbūt Boney M.
* Spriežot pēc šā ieraksta garuma, es laikam tomēr esmu ūdens [nevis laimes] lējējs. |
|
|
