Cerības

HELP, HELP... Es negribu iet pie ginekologa; nu vismaz ne šogad. Man gribās nošaut manu ģimenes ārtsi. "Tu vēl neesi bijusi pie ginekologa, nevar būt?! Cik tev pilni gadi?";..."Astoņpadsmit, nē,tā nevar, nākošo reizi nedabūsi apstiprinājumu, ka esi vesela, ja nebūsi izgājusi ginekologa apskati!!!" Uzminiet kādu norīkojumu saņēmu un ko, par nelaimi, rīt darīšu?! Jep, apmeklēšu to nelaimīgo ginekologu!!!
Problēmu jau it kā nebūtu pie viņas aiziet, bet draugi mīļie no tādas ģimenes ārstes attieksmes vien nāk šermuļi pār kauliem...
Kāds gudrs cilvēks nevar man pateikt, vai es gadījumā nevaru viņu- ģimenes ārsti- iesūdzēt tiesā par draudiem, ka viņa man nedos apstiprinājumu, ka esmu vesela, ja nebūs izieta ginekologa apskate??

Bet vispār jau es jūtos briesmīgi; negribu šogad vēl pie to ginekologu iet! Nevarja vēl vienu gadu pagaidīt..
Tāda škrobe, ka man patiešām gribas nogalināt ĢĀ.....HRRR Nu maita tāda. Veselība, veselīa, bet kur paliek psiholoģija??? Tumsonīga un briesmīga tā pasaule!

Saprotu, ka uztveru šo visu pārāk saāsināti, bet jā, šobrīd man tā ir vesela traģēdija.... Pat izruadāšanās nelīdz.

Pat mamma mani neatbalsta:"Es jau teicu, ka reiz tev vajadzēs pie ginekologa iet; būtu sākusi jau piecpadsmit gados, tagad nebūtu tik nepatīkami, kā tu saki!"Forša attieksme. Es vēl jūtos kā pusaudze, jo intīmajos jautājumos esmu pavisam nedroša, un tāpēc es neesmu gatava pie to nolādēto ginekologu iet. Es uz aizšaušu to ĢĀ līdz ellei!!!

Help.

Es vēlos strādāt darbā, kurā būtu iespējams gūt augstus ienākumus!

Nosmakt vai nosalt?
Tāds ir tas jautājums!

Šorīt nekas cits neatlika, kā sākt kaut ko darīt pēc vakardienas lielās slinkošanas. Bet es pat paspēju visu izdarīt. Ctreiz nemaz nav tik slikti, ja apstākļi spiež kaut ko darīt.
Vakar tā vietā, lai mācītos skatījos tv. Filma "Pamāte" nemaz nav tik slikta.

Tas vairāk nav izturams!!! Es sāku stresot. Sākumā jau domāju: Nu, nē. Tas ar mani nenotiks, tā jau notiek tikai tiem studentiņiem, kas žūpo, klimst apkārt un sākuši studēt tikai, lai pazīmētos ar kādu potenciāli iegūstamo grādu. No vienas puses problēmu nav, bet es tik daudz kā neesmu izdarījusi, ko man vajadzētu būt izdarījušai... Kad pieķeros pie kāda darba, tad daru ļoti labi un ...un uz nezināmu laiku, jo tad kaut kas, tad kaut kur kas cits...Runāju par visu studentu bietu SESIJU. Viens pasniedzējs vēl pasaka, ka lūdzis, la exi pie viņa iekārto ātrāk, lai redziet paliktu laika tiem, kas kārtos otro un n- to reizi!! Es tā domāju, ka pagatavošos brīvlaikā, bet tas, loģiski, vairāk nav divas nedēļas kā vidusskolēniem, bet gan tikai viena. Bet to pašu var norakstīt- kurš tad mācīsies pa Ziemassvētkiem un Jauno gadu?! Rezumē (nepabeigts)- sesija sākas 2.janvārī; exis sesijas pirmajā dienā =>...........

Un visa pamatā tas nolādētais slinkums.

Vai es tagad mācos; protams, ka nē.

Tā bija viena no manām mīļākajām vārda dienām. Mani apsveica visi mani mīļie cilvēki. Un pat tādi, par kuriem biju piemirsusi, viņi iznirst no pagājušā laika un apsveic mani, tas arī bija ļoti jauki. Un vēl vēlos pateikt, ka dāvanas nav pats svarīgākais! Protams ir patīkami tās saņemt(pat ļoti, :D to jau neviens nevar noliegt), bet galvenais pabūt kopā ar saviem draugiem, kuriem vēlos atvainoties par savu izturēšanos toreiz "Bugiņā", bet man patiešām ļoti nāca miegs. :D Un es patiešām ļoti priecājos jūs visas satikt. Paldies jums!!!

Jo vairāk studējam, apgūstam kādu jomu un lasam, jo vairāk tomēr jāaprod ar domu, ka tik daudz kas ir terra incognita!

es jūtos kā septītajās debesīs. Snieg sniegs, tāds smalks un tik lēni, un pārsliņa pie pārsliņas... Manai pašsajūtai vēl viens plus. Un palogu laukā izskatās tik smuki...Kā jau ierasts- viena daļa jau sen kā saldā miegā, bet citi svin kārtējo piektdienu, kura viņiem, ja nepienāktu, būtu pasaules gals.. :). Bet es baudu, ka neviens nevar izbojāt skaisto skatu, kas paveras no manas istabas loga. Nu burvīgi!

Zinu jau zinu, ka viss notiek uz labu. Bet šī diena maniem nerviem nav pa spēkam. Es jūtos izpumpēta līdz pēdējai asins pilei. Un tā nepašpārliecinātībā šodien bija īpaši jāizjūt. Uz katru stūri bija nolikta. Bet tik un tā zinu, ka viss notiek uz labu;un ja ne, tad tam, kurš teicis, ka tā ir , nāksies ar satikties ar manām dzaudzenēm, lai neteiktu vairāk...

Tumšā šokolāde..,nē,piena ir visgaršīgākā, it īpaši tā, kuru es šobrīd kausēju savā mute....mmm

Cik skaisti- atplaucis jau piektais orhidejas pumpurs...

Jā, jā. Vējš var iztrakoties un to viņš arī dara. Tas ātrumiņš varētu būt ap 100 km/h. Bet jaukākais, ka esmu istabā, siltumā, un jāmācās....

Liekas, ka vējš tūlīt izspiedīs manu logu. Šausmas, kas pa vēju. Laikam tiks līdz vētrai. CERAMS.

No to jaunās dzīves sākšanu, protams, nekas nesanāca..

Ar šo dienu es sāku jaunu dzīves posmu.

Viss kārtībā. Vienkārši brīnišķīgi- ķīmijas pirmais koncis ieskaitīts.

es vēlos kaut ko sasniegt,
bet kurš gan ne;
es vēlos tauriņš būt,
bet biežāk ne;
es vēlos sajust sevi,
jo to nemāku vēl es...
es vēlos pasauli redzēt,
bet laiks un nauda...
es vēlos būt raiba,
jo balts un pelēks, un pat dzeltens
ir neizteiksmīgs
vien pats;
es vēlos lasīt daudz,
bet viņi maina tēmas, pamatdomas,
tā rodas citas jēgas,
bet izsekot šīm jēgam nav JĒGAS;
es vēlos dzīves mērķi,
man ir, man ir,
bet, jo tuvāk eju,
jo tālāks tas šķiet;
es vēlos satikt viņu,
sapņu princi,
bet garlaicīgs viņš būtu,
jo perfekts līdz sīkumiem,
bet nepatīkams būtu,
jo salds, ka šķebinātu,
bet gribas tomēr tādu...
tad apskaties statistiku
un negribas ne graugu,
jo procents pārāk liels,
ka paši prom no dzīves ietu tie,
bet apraudāt tač'negribas,
negribas laulāties,
jo kāda jēga izšķiest
laiku, naudu,
kāpēc valstij maksāt naudu
par savu neveiksmi?
bet dzīvē tā ir iekārtots,
mēs tekam un darām,
mums jautri liekas tas
līdz brīžiem, kad
apstājamies
un domājam:
"pagaidiet, te taču bija jābūt vēl kaut kam,
tam, kas tajās grāmatās ir rakstīts
un vecu cilvēku stāstīts,
tur taču ir vēl tik daudz kā,
kā man trukst, kam vēl jābūt";
es nevēlos vecumdienas gaidīt,
it īpaši ja jāgaida,
ka tev neviens neko dot,
runa iet par valdību,negribēs,
jo norakstīs uz tavu vecumu-
ko tur vairs,
cik ilgi tad laiks
vēl palicis līdz viņu vairs
nebūs te, ko tur vairs...
es vēlos jauna mirt,
bet paveikt tik,
cik supervaroņi var,
jo nevēlos par velti
nodzīvot šo dzīvi;
ja neko grandiozu neuzrīkošu,
neko izcilu nepateikšu-
tēzi spožu,
neko neizsakāmu nesajutīšu,
neko apbrīnojamu nepaveikšu,
tad vai ir vērts
te pūlēties?
piedzimstam,
mācāmies,
strādājam,
pa starpam
atpūšamies,
bet retu reizi
tik,
nomirstam un
pūstam;
bet pa starpam vēl
ciešam un mīlam,
alkstam un alkstam...
BET PĒC KO?

Visu dienu nesatraucos par ķīmijas kontroldarbu- uzdevumu rēķināšana. Bet brīdi, kad viņa paziņoja, ka var izmantot (es biju pārliecināta, ka noko nevarēs izmantot) pierakstu kladi, sāku nervozēt. mistika!
MISTIKA

Es ļoti atvainojos, par šo nepatīkamo situāciju. Bet tas nebija plānots, ja būtu, tad es tev noteikti būtu zvanījusi vai sūtījusi sms..
Es tikai gāju pie ķīmijas skolotājas , bet sākās stunda. Tā aizgāju pie Jonikas. Viņa jau gribēja vārīt tēju un vispār bija tik priecīga par to apmeklējumu, bet man tam nebija laika. Nebija plānota tāda veida pasēdēšana, tā mēs nonācām līdz tādam variantam, ņemot vērā to, ka toreiz runājām (es un tu, shiry), ka derētu viņu apciemot. Viņa uzaicināja pie sevis sestdien. Man piektdienas vakarā jāpiezvana, cikos tad mums jāiet,; es pat nezinu, kur būs jāiet..-kur viņa dzīvo?

Tas bija lieliski. Paprasīju lektorei (fizikā), kāpēc viens lielums nav jāizmanto, un dabūju tādas uzslavas par savu atapību. Un vēl. Pēdējais uzdevums, kuru izrēķinot un atrādot, var uzreiz iet mājās. Nu es izrēķinu, bet izrādās, ka vienīgā. Tā aizgāju un pārējie palika, skolotāja tos apskaidroja. Šitas man bija vajadzīgs, jo atkal sāku grimt savos mazvērtības kompleksos, tajā skaitā par savu prātu, varētu arī teiktu- saprātu.