Cerības

es vēlos kaut ko sasniegt,
bet kurš gan ne;
es vēlos tauriņš būt,
bet biežāk ne;
es vēlos sajust sevi,
jo to nemāku vēl es...
es vēlos pasauli redzēt,
bet laiks un nauda...
es vēlos būt raiba,
jo balts un pelēks, un pat dzeltens
ir neizteiksmīgs
vien pats;
es vēlos lasīt daudz,
bet viņi maina tēmas, pamatdomas,
tā rodas citas jēgas,
bet izsekot šīm jēgam nav JĒGAS;
es vēlos dzīves mērķi,
man ir, man ir,
bet, jo tuvāk eju,
jo tālāks tas šķiet;
es vēlos satikt viņu,
sapņu princi,
bet garlaicīgs viņš būtu,
jo perfekts līdz sīkumiem,
bet nepatīkams būtu,
jo salds, ka šķebinātu,
bet gribas tomēr tādu...
tad apskaties statistiku
un negribas ne graugu,
jo procents pārāk liels,
ka paši prom no dzīves ietu tie,
bet apraudāt tač'negribas,
negribas laulāties,
jo kāda jēga izšķiest
laiku, naudu,
kāpēc valstij maksāt naudu
par savu neveiksmi?
bet dzīvē tā ir iekārtots,
mēs tekam un darām,
mums jautri liekas tas
līdz brīžiem, kad
apstājamies
un domājam:
"pagaidiet, te taču bija jābūt vēl kaut kam,
tam, kas tajās grāmatās ir rakstīts
un vecu cilvēku stāstīts,
tur taču ir vēl tik daudz kā,
kā man trukst, kam vēl jābūt";
es nevēlos vecumdienas gaidīt,
it īpaši ja jāgaida,
ka tev neviens neko dot,
runa iet par valdību,negribēs,
jo norakstīs uz tavu vecumu-
ko tur vairs,
cik ilgi tad laiks
vēl palicis līdz viņu vairs
nebūs te, ko tur vairs...
es vēlos jauna mirt,
bet paveikt tik,
cik supervaroņi var,
jo nevēlos par velti
nodzīvot šo dzīvi;
ja neko grandiozu neuzrīkošu,
neko izcilu nepateikšu-
tēzi spožu,
neko neizsakāmu nesajutīšu,
neko apbrīnojamu nepaveikšu,
tad vai ir vērts
te pūlēties?
piedzimstam,
mācāmies,
strādājam,
pa starpam
atpūšamies,
bet retu reizi
tik,
nomirstam un
pūstam;
bet pa starpam vēl
ciešam un mīlam,
alkstam un alkstam...
BET PĒC KO?