ne tik ļoti saistīts ar jūtām, jo, man šķiet, ka man tādu nav vairs, proti, tas drīzāk man dotu mieru, ka viss ir kārtībā. daudz domāju par šo, bet nesaprotu savu motivāciju - varbūt kā sevi attaisnot kaut kādā mērā? neskaidra sajūta. un arī daļēji dīvaini liekas, ka pēkšņi izpeldēšu no nekurienes un baidos, ka varētu atstāt izmisušu iespaidu. esmu arī nedaudz pieņēmies svarā. es nezinu, man nekas pagaidām nepalīdz izdomāt, ko darīt ar šo. ļoti liekas, ka ignorēt nevajadzētu, lai "nesakrājas" atkal un neizpaužas nepiemērotā brīdī

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir bijis tā, ka bijusī mīla atraksta pēc vairākiem gadiem, atvainojoties pat šo un to. es to uztvēru tā, ka viņam tas bija jānokrata no pleciem, savusplecus es tikai paraustīju. nu ļoti jauki, viņam palika vieglāk, man no tā nekas nemainījās un patiesībā, tas par ko viņš atvainojās man vairs nelikās svarīgi, pat brīnījos, ka tik ilgi par to domā, bet nekādi to nenosodīju, drīzāk pozitīvs gājiens. pateicos par atvainošanos, novēlēju veiksmi un laicīgi atvadījos, lai neiedomājas, ka būs kaut kas vairāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu jā, man tikai gribas to darīt zināmu, bet arī negribu, lai viņa padomātu, ka man kāda apsēstība. ļoti grūti šo izdomāt pareizi

(Reply to this) (Parent)