"..- ne no kā nebaidies, neko nevienam nepārmet, neko nenožēlo un ne pēc kā neilgojies, redzi pasauli tieši - tādu, kāda tā ir, bet sirdī palicis kas cits - ilgošanās maratons un pasaule, kas sagriezusies ar kājām gaisā."
Ikstena - "Tomēr es atceros"
Es meklēju svaigumu. Es zinu, ka tās ir manas zāles un tās mani darīs atkal veselu. No kā? No kā... To tā uzreiz pateikt nevar. To jūs neviens nevarat pateikt, kā jūs izsīkstat. Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis, atkal meklējis - atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas īstenības man nav. Tāpēc es nebaidos par sevi. Nebaidieties arī jūs par mani. Ziedonis
ne zīdu ne zeltu bet roku
vienu tumšu un svētītu roku
vienu vientuļu biezokņa roku
vienu vientuļu bezmiega roku
vienu augšup paceltu roku
acīm priekšā aizliktu roku
degdamu nesadegošu roku
ne godu ne slavu bet roku
vienu vienīgi vienu
/Knuts Skujenieks/
šorīt pamodos ar sen nebijušu prieku un mieru. ar "pasaule ir skaista" sajūtu sajūta, ka esmu tur, kur vajag būt. varbūt tas pēc krs, varbūt tāpat.
man liekas, ka klusiņām esmu iemīlējusies. viņā, aizņemtā, 6 gadus vecākā vīrietī ar attiecībām un ļoti labu sirdi. man tiešām ir sajūta, ka starp mums ir maģija. bet varbūt tikai manas iedomas.
huh.
es nezināju, ka tas būs tik.. tik tracinoši uzmācoši. Pati sev es jautāju, kā es nonācu jau ATKAL tādā situācijā. Bļeģ, viņam ir meitene, viņš dzīvo Dānijā-Zviedrijā-Beļģijā un lūk - es viņu gribu.
Bet vai tas nav tas stāsts, kad man vajag, jo nevar? ^%&^&^%&&^%#$^^%^^#$@$#@#$@ tā es šobrīd jūtos, tieši tā.
Zinu, ka viņu satikšu pēc 2 mēnešiem. Un kam es vēl Rīgā esmu rādījusi savas mīļākās vietas naktī lietū, skūpstījusies vārtrūmē un sadzērusies tā, ka nevar aiziet uz nākamās dienas semināru. Un tad vēl Kauņa - nu kad es tā esmu darījusi? yolo
man gribās turpinājumu, gribās runāties līdz rītam, gribās tās brūnās acis. atkal jau.
šorīt atgriezos no 26.Eiropas studentu konventa. Ir lifechanging sajūtas, gribās uzlabot pasauli un darīt lietas. iesprūst tualetē un iekrist lapu bedrē. skaisti.
rīt pastāstīšu vairāk
Ir 21:45, esmu RSU, ārā gāž lietus, un klausos "Apvij rokas".
Jau kopš jūnija vidus man prātā ir miers. Ja vīrieši padara nemierīgu, tad viņš mani padara laimīgi mierīgu.
Vakar Evai stāstīju, ka vienīgais, kas man nepatīk, ir tas, ka viņš man nestāsta par meitenēm un nejautā neko par bijušajiem. Un viņa pateica tādu gudru lietu - vīriešiem nepatīk runāt par vīriešiem, kas ir aiztikuši viņu sievietes. Aizmirsti un baudi to, kas ir, jo ir daudz kā laba.
Un tajā brīdī es sapratu, ka nav vajadzības pēc ziņkārības apmierināšanas.
Viņš man liek justies skaistai, gribētai, interesantai, mīlētai. Es jūtos brīvi, nesasaistīta, kaut zinu, ka negribu no viņa prom.
labi
LF bija ļoti noderīgs man kā personībai, sākot ar pašapziņu par lietām, beidzot ar komandas darba nozīmes izprašanu un domu par praktiskām lietām, kas man jādara.
Sen nebiju analizējusi savas prasmes, definējusi nepieciešamās. Un tas ir tas, kas notika un bija vajadzīgs.
Sapratu, ka nepietiekami ieguldu cilvēkresursos. Ne jau finansiāli, bet gan neieguldu laiku, zināšanas viņu izaugsmei, lai viņi būtu spēcīgāki, zinošāki, gudrāki un varošāki. Tādēļ esmu apņēmusies to darīt. Daudz un dikti. Līdz šim bijis tāds kā neapzināts egoisms par to. Ļaut darīt un mācīties.
Esmu mērķa cilvēks attiecībā pret sevi. Man vajag zināt, kur un kāpēc eju, kas man nepieciešams, lai tur nonāktu. Lai attīstītu dažādas prasmes, ir jāzina, kur es tās izmantošu. Un to es sev atkal sāku definēt.
It's over. New beginning. Not the same path. Maybe the same highway.
Vairs neko negribās par to rakstīt. Varbūt tad, kad būs noslāņojies. Vēl jāaptver.
Šoreiz par vīriešiem.
Man pēdējo mēnešu laikā domas mainās ik pēc 5 minūtēm, bet pēdējās nedēļas pieturas, nesteidzas un grib stāt. Tas labi. Es neko vairāk negribu teikt. Ir interesanti un jauki. Viss. (:
Sakārtoju māju, domas arī pamazām kārtojas, slāņojas un izkristalizējas. Vēlmes.
Ja tas notiek vienu reizi, ir iespēja, ka notis otru. Ja tas notiek otro reizi, noteikti notiks arī trešo.
Es gribu, lai notiek trešo. Jā, tas ir par viņu.
Sen nav bijis tā, ka es skatos kaut uz bildi un ir tāaaaa. Ah. Bet es negribu attiecības, gribu vieglu, skaistu vasaras sakaru. Un tikai. Kad es pēdējo reizi kaut ko tādu esmu gribējusi?
Jā, man gribās, lai ir blakus, lai es kādam varu uztaisīt ēst, bet man negribās neko marķēt. Pilnīgi neko. Tā viegli. Vai tad neesat pamanījuši, ka attiecības bieži vien tiek sabojātas, ja viņas pārmarķē, nosauc kaut kā vai ieliek rāmjos? Nu ir tā.
Savāda sajūta.
Es vakar neaizgāju uz NATO stratēģiskās komunikācijas vieslekciju tikai tādēļ, ka būtu jautājumi, par kuriem es negribu runāt. Gļēvi. Un es tā daru, man kauns, bet kaut kā sev piedodu. Es vairāk sevi saudzēju, nekā kādreiz. Lai gan, šī saudzēšana ir tāda - nu ok, var jau iztikt - saudzēšana.
Kā Alise teica, kad vēl es atļaušos pieņemt tādus lēmumus? Vēlāk būs ģimene, bērni, darbs, vēl kaut kas, ko nepamestu. Izvēle ir tagad, un man tas jādara. Citi nosoda, jo neesmu tas stulbākais topošais starptautisko attiecību eksperts, bet ticu, ka, ja studētu fiziku, nebūtu stulbākais jaunais fiziķis. To varētu teikt par daudzām sfērām, nu, neskaitot ķīmiju vai IT.
Man šobrīd liekas, ka darbs ĀM nav tas, uz ko man jātiecas. Man jātiecas saprast, izprast, atrast. Ko tieši? Nu pavērt redzesloku, redzēt vairāk. Es gribētu pēc absolvēšanas atgriezties LV un iestāties iespējamajā misijā. Jau ar jaunām mācību metodēm, pieredzi. Gribu atrast to punktu dzīvē, kad saprotu, kas aizrauj.
Man riktīgi gribās attiecības, bet nē. Tajā pat laikā negribās. Nezinu nevienu, izņemot Artūru, kas šobrīd varētu aizraut. Tomēr nezinu, vai tāda aizraušana nebūtu saistīta ar to, ka viņš ir jauks :D Huh. Ko nu daudz par to.
Nesen redzēju intense sapni ar Lūkasu. Ahhh, tas gan ir vīrietis. Jana jau zina, ka viņš ir neeenormāli tāds - nu, pievelkošs. Kā to sauc.. par seksapīlu? Ahhhhh.
No darba līdz pat vīriešiem.
Kad man bija 18, bija aktuāla Lilly Allen dziesma "22". Tā bija par to, ka 22 gadu vecumā pienāk lūzums, nezini, kas ir kas. Toreiz man likās, ka mani tas neskars. Čau, likteni! Smieklīgi nedaudz, bet, visticamāk, ka šis ir defying year. Šie 2 gadi SP ir bijuši lif-chanching. Ja man jāraksturo brīdis manā dzīvē, tad this is it. Hello!
Lasīju 36,6 grādu rakstu par meiteni, kura zaudējusi vecākus, dzīvo laukos ar vecmammu un mazo brāli, uztur saimniecību un mācās. 16 gados. Es gribu tikpat labas attiecības ar māti, ļoti.
Tie brīži, kad lasi tādus rakstus, saproti, ka Tev dzīve ir lieliska, neskatoties uz visu, ka tu nenovērtē lietas. Es nenovērtēju.
Move on!
Ir ideja studēt Dānijā. Šodien parunāju ar Anniju par visām lietām, kas skar RSU, kas liekas nepareizi. Pateicu skaļi, un izrādās, ka domas virmo ne tikai man, bet arī viņai.
mētājos starp šiem trīs vārdiem. palikt nedrīkst aiziet. sasodīts, kur jāliek pieturzīmes?
man ir personības un dzīves krīze. ko es gribu darīt? vajadzētu pabeigt šo semestri, paņemt akadēmisko, līdz decembrim strādāt un tad aizbraukt EVS. reāls variants. uz pusgadu aizbraukt, tad atgriezties skolā un 3. studiju gadu.
otrs variants - mest visu pie malas, iet mācīties uz LU. RSU ir mana sirds, bet tas mani nomāc, es daudz kam neredzu jēgu, negribu to redzēt. ir pārāk smagi, ne jau mācības, bet tas viss kopā. vajag pārmaiņas, citu vidi, esmu iekļuvusi kādā melnajā zonā. no vienas puses EVS varētu būt labs izrāviens, bet no otras - vai vajag? varbūt šī ir mana cīņa, kas jāizcīna?
pārāk daudz jautājumu, maz atbilžu. apjukums.
es tik ļoti vēlētos, lai es zinātu, ka šis ceļš, ko eju ir mans ceļš, kas man jāiet. vairs nav pat pārliecības, ka tā ir. kad tāda parādīsies un kas man jādara, lai tāda atgrieztos?
gribu izbļaustīties.
vajag MĒRĶUS. saprast, kas ir tas, kur vēlos būt.
tikko saņēmu labāko, ko jebkad esmu saņēmusi. ja es būtu spēlējusi to spēli, tu dabūtu visus manus sērkociņus, un vēl vairāk.
ja man kaut kas liek iet uz priekšu, tad tie ir šādi brīži. un lai arī ko viņi teiktu, ar šādiem draugiem es nevaru neizveseļoties, es vienkārši zinu.
daudz laimes, prieka, veselibas, sapnu, ievarijuma, trakuma, laba bezmiega, milestibas, energijas, entuziasma, speeka, spara, piedzivojumu, drosmes, iespeju, saules, uzmanibas, ideju, pieredzes, meerkju un visa labaa man un jums!
vislielaako davanu katru dienu vari pasniegt sev pats.
Fuck you fuck you fuck youuuuu
man tik ļoti dur/besī/grauž/utt mana nespēja izlemt par labu kaut kam, kad ir laiks. Pienākot brīdim, kad ir par vēlu, es izlemju par labu tam, ko nevar vairs. Fuck it.
Viss, tā vairs nebūs! Watch ya'!
No kurienes rodas sniegs? - šodien atcerējos, ka ar šādu jautājumu sākas viena no manām mīļākajām bērnības (arī šobrīd) filmām par Edvardu Šķērroci.
Tā filma ir apbrīnojama. Šodien noskatījos atkal. Deps filmas laikā pasaka tik nedaudz, tas jau vien ir apbrīnojami, jo viņš spēj radīt sižetu, atmosfēru, tēlu un visu pārējo ar citām metodēm. Un es tik ļoti noticu visam, kas tur notiek.
Vispār man pastāv tik liela tendence dzīvot līdzi filmām, ka dažreiz, skatoties tās, sev jāatgādina, ka tā ir tikai filma, ka būs labi, lai arī kā būtu.
Dažreiz vajadzētu sev atgādināt šīs lietas arī par visu pārējo.
Bijām 2 dienu braucienā uz Zviedriju. Man negribas rakstīt te ne pusi no tā, kas notika. Pirmkārt, man apkārt ir lieliski cilvēki, ko mīlu. Otrkārt, es nemāku izvēlēties pareizos puišus. To skūpstu es neaizmirsīšu, bet es nedrīkstu prasīt lietas, kas citiem nav pa spēkam. Aizņemts ir aizņemts?
Nevaru atbildēt uz saviem jautājumiem. Kā lai prasu kaut ko no citiem?
Saņemies!
nevaru ne atrast zābakus, kas patiktu, ne vīrieti, ko gribētu ilglaicīgi. Interesanti - kur ir korelācija?
Say something, say something - anything.
22:49 - domāju, ko darīt. Gribu aizbraukt uz centru, satikt draugus, iedzert aliņu, runāt un nedomāt par sūdiem. Jā, dzīvi un viss. Bet nē, domāju, kam piezvanīt un saprotu, ka nezinu, kam. Evija neko tādu nedarītu tagad, Rūta ir ar Kristapu, Alise ballītē, Jēkabs izklaidējas kkur, Kārlis nav redzēts mūžību (varbūt viņam zvanīt?) Jana nerīgā, Baiba mierīga un pārējie? Pārāk dīvaini, lai 23 piedāvāju avantūras. Bet varbūt jāsāk?
Atkal ieslēdzu Say Something. Jūtu, ka būs uz riņķi šovakar.
Nu jā, lietas izmainījušās. šobrīd tiešām gribas, kaut būtu tā, kā vidusskolā - bezrūpīgi, traki un viegli, lai gan nekas daudz nav mainījies. Tikai brīvākas rokas, tā teikt. Jā, ir pienākumi, bet tie ir izvēles vadīti nākuši klāt.
Ja tā padomā par pārmaiņām, nevar nepamanīt, ka visu maina tas, ka kādam parādās un kādam neparādās draugi (nu boifrendi un tā). Bet es jau nesaku, ka man besī pēdējā laika īsie sakari, kas vienmēr beidzas kaut kā stulbi. Nu atsauksim atmiņā - pirmais likums - ja nesaista līdz galam sākumā, nesaistīs vispār. Jā, zinu, Evai tas nestrādā, bet man vienmēr. Otrais likums - (šeit ilgi jāpadomā, jo, ja vienmēr klausa pirmajam, iespējams, bez otrā var iztikt, lai arī kāds tas būtu, tomēr, lai iet) nebaidīties. Jā, tieši tik vienkārši. Bez jebkādiem "bet es nemāku", "bet tas ir tizli". Jā, man patīk, ja ir neveikli. Un tad? Trešais likums - (tikko sapratu) ja nav enerģiski, nebūs. Tas nozīmē, ja nav iniciatīvas, nebūs. Atkal teikšu, kādam citam tas nestrādā, bet, sasodīts, šie ir mani likumi. M a n i.
Un galu galā ceturtais likums - visam ir izņēmumi un viss galu galā tāpat būs kārtībā.
(Dziesma iet jau kādu 12. reizi uz riņķi, un jā, tik daudz laika ir pagājis, kopš sāku rakstīt šo ierakstu)
Ja runājam par oficiāliem idiotiem, viņi mēdz beigt būt idioti, tomēr laikam nekad neizpildīs trešo likumu. Viņi nav enerģiski, ir atturīgi, kas man kā siltasiņu būtnei liekas pilnīgi stulbi.
Ā, runājot par likumiem, ir dažas lietas, kas nav ar prātu vadāmas. Pirmā - man reti ar kuru saskan dejojot. Un ja saskan, ir. Ar dejošanu saistīta lieta - es pilnīgi nevienam vīrietim neļauju sev taisīt atliecienu dejā, izņemot vienam. (Intriga - kuram?)
Otra lieta - es nevaru vīriešiem blakus pagulēt normāli. Ja varu, neesmu vēl īsti sapratusi, vai tas ir labi vai slikti. Skaidrs ir viens - vai nu būs labi ar to, ar ko būšu kopā, vai atlikušo mūžu negulēšu.
Un ir vēl maza nianse - jeb kontrolmehānisms - ar dejošanu nevar sevi apčakarēt. a bit scarry.
Tikko uzzināju wtf lietu - Kristaps aiziet. Neko nesaprotu. Jādomā, ko darīt.
Un vēl rīt jātiek galā ar mācībām, jāaiziet parunāt ar Sandru, jāsaliek pa plauktiņiem un jāuzmočī grafiks - kad ko darīšu.
Un vēl jāsatiek Linards.
Otrie Ziemassvētki.
Laiks kaut kur nejēgā ātri skrien, pēdejās nedeļās īpaši. Laikam bija taisnība domā, ka "pienāks brīvlaiks, būs brīdis atvilkt elpu, sakārtot domas, nolikt pārdzīvojumus malā" - un tad būs labi. Ir labi.
Pēdējās nedēļas bija nenormāli sliktas. Pazaudēt draugu, čakarēties ar skolu, vel miljoniem darbu. Un kas to būtu domājis, ka pietiek uz brīdi aizbēgt no pasaules, lai būtu labi, lai sakārtotos.
Man nav baigi daudz, ko stāstīt un tas, kas ir... ir tā.
Jāsaņemās, jāsapurinās un būs labi. Vienkārši.
Labunakti.
P.S.
Par politiku rīt. Ir daudz, ko teikt.
Vakar Annija pateica tādu gudru (?) frāzi - "Es gribu iet ar to, kurš grib iet ar mani?"
Kad pēdējoreiz man tā ir bijis? NEVER EVER NEVER EVER WANNA BE THE SAME STORY
Nu ir bijis, bet cik sen? Faak. Atceros, pirms kādiem 4 gadiem.
Ja skatās uz šo faktu - man pa dzīvi nav tā, ka parasti sakrīt. Abiem ir ekspektācijas un vēl simtiem domu, kas atšķiras. Es mēdzu būt auksta, šķietami, tas ļoti atbaida. Bet tas nav vēsums, tā ir vienkārša, parasta uzvedība.
Es neatceros, kāda dziesma tajā brīdī skanēja (laikam tas jau par ko liecina), bet bija apmēram 5:30 no rīta. Vienīgais, ko atceros, tā bija Prāta Vētras dziesma. Mēs abi mēteļos dejojām, zāle pustumsā, varētu būt, ka bija vakara pēdējā dziesma. Lai nu kā, tas bija labs brīdis.
..un.
Es tikai gribu, lai ir labi. Vārtīties sniegā, pēc tam dzert siltu tēju un runāties.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)