Tieši tik vienkārši izdziest dzīvība.Viss turpinās.
Šodien nomira Daces mamma. Aizgāja miegā. Dace atnāca mājās, sakot, ka viss. Un iekšā jautājums par to, kādēļ bija tā jāmokās, ja viņa dzīvē daudz laba darījusi?
Apskāviens. Un apziņa, ka jāturas kopā.
Paldies Tev par to, ka pieņēmi mani kā mazmeitu, kuras Tev nebija. Bet tagad ir. Pēdējos 10 gadus jau ir. Tu zini.
Laiks iet. Vecvecāki jaunāki nepaliek un dzīvi stāsti reiz aiziet ar viņiem, ja tos nenoķeram. Mīlestība tāpat.
Salauzta sirds - mana samaksa par apskāvieniem. Atkal.
Noteikumi vienkārši no viņa puses, pirms mūsu otrās tikšanās nosakot, ka viņš nemeklē attiecības. Es sameloju un pasaku, ka es arī ne. Pēc tam pie sevis domāšu, ka šos melus pieņemu kā savu patiesību, attaisnojot sevi ar laika trūkumu, to, ka attiecības parasti nesanāk, kaut kas nestrādā. Un tā sākās romāns bez saistībām.
Mūsu otrā tikšanās bija pie viņa. Plānā filma un baltvīns. Nepaiet ne 7 minūtes, kuru laikā izdomājām, ko skatīties, kad viņš mani noskūpsta. Kaislīgi. Tajā brīdī rodas nojausma, uz ko esmu parakstījusies. Iekārtojamies uz dīvaina un sākam skatīties filmu. Reizes piecas ir brīži, kad atgādinu viņam, ka tur fonā iet filma. Filma beidzas un mēs turpinām guļamistabā. Tajā naktī nemīlējāmies. Apskāvieni, glāsti, sarunas, orgasmi.
Rīts sākās ar sauli istabā un nelielu pamīlēšanos pirms doties dzīvē. Tad skūpsts uz vaiga vietā, kur mūsu ceļi šķiras.
Nākamo reizi tikāmies pēc nedēļas. Sekss bija ok. Nekas žilbinošs. Un te sākas daļa, kas jāpaskaidro. Sekss ir labi, bet es dotu daudz vairāk par iespēju gulēt blakus, glāsīt ķermeni un runāties. Brīvi. Es pārkāpu noteikumus. Viņa mērķis bija sekss. Lai arī bija visi tie mirkļi, kad viņš teica, ka esmu skaista, gulēja, priecajās par glāstiem un liegi vilka savus pirkstus pār manu augumu, viņš gribēja seksu. Protams, es arī. Bet mērķis bija apskāvieni un patīkami pavadīts laiks.
Rīts pienāca ar kārtējām skaidrām debesīm, sarunām, rīta seksu un skūpstu uz vaiga, kad šķīrāmies. Šķīrāmies ar nepabeigtu sarunu.
Ceturtā reize nepienāca. Tā izgaisa ar ziņu no viņa, ka viņam, laikam, vajadzētu būt lojālam vienai sievietei. Un es kļuvu par to meiteni, ar kuru var tikai gulēt. Kāpēc es zaudēju? Jo seksu es varu dabūt, kur un kad vēlos, bet apskāvieni un sarunas, labi pavadīti mirkļi ir dārgi. Tie nemētājas.
Es par apskāvieniem maksāju ar salauztu sirdi. Nē, ne jau es viņu mīlu, bet sajūtas liek domāt, ka es zaudēju.
Lai arī neticu zīmēm, tajā pat dienā saskrējāmies trolejbusā. Čau- čau. Laimīgu jauno gadu! Paldies, Tev arī. Un viss. Es iekāpu trolejbusā, viņš neturēja.
čau-čau.
Eju meklēt apskāvienus citur.
Šodien ar Ingunu aiznesām dāvaniņu 2. stāva koristiem. Izrādās, tur ir vecāka gadagājuma koris, kas savācas 2x nedēļā, nedzied perfekti, bet izbauda. Mūs pacienāja ar Rīgas šampi, medus kūku. Bija jauki. Sapratu, cik ļoti man pietrūkst vecvecākiem raksturīgās lietas.
Kā arī - bija jaukākā kopā darītā lieta šī sasaukuma laikā. Lozējām dāvanas, stāstījām ziemassvētku atmiņas un smējāmies. Patika.
es nevēlos šobrīd attiecības, jo
1) esmu egoistiska, nevēlos savu dzīves ritmu kādam pakārtot, īpaši šobrīd ne. Ir citas prioritātes. Un nekad attiecības nav strādājušas, kaut ko neupurējot.
2) neesmu gatava commitmentam.
3) grūti iemīlos.
bet principā pirmais.
pirms mēneša rakstīju, ka I'm not good at one night stands.
šodiena ir viena liela pēc one night stand diena. Labi, nē, tas, laikam, būs vairāknakšu sakars. Bet anyways.
Iepazinos Tinderā ar puisi, pēc vienas alus dzeršanas aiznākamajā dienā pārgulējām. Abi negribam attiecības.
Šī varētu būt izcili laba pieredze gada noslēgumam. Apskāvieni kā nekā ir labi.
Guess it is true I am not good at one night stand. I do not want you to leave will you hold my hand?
Precīzi par mani.
Tev pašam jāburās cauri dzīves - veiksmes - panākumu gudrībām.
Ne skolā (ja neskaita manu ameizing klases audzinātāju Putjato, kurš jau 11. klasē iepazīstināja ar TEDx), ne universitātē, ja vien nemācies ārvalstīs vai SSE, vai RBS - Tev neiemācīs.
Šodien pētu Sigvarda twitteri un viņš ir uzdevis jautājumu caur to Pīrsam Morganam, Ričardam Brensonam par to, kāda ir viņu panākumu atslēga. Tā viņi to mācās. Nezinu, vai veiksmīgi, bet mācās. Kamēr citi par to nedomā. Viņiem neliek domāt.
Nu ko, domāšu pati. Galva ir, dvēsele arī, viss pārējais arī.
šodien semināra vietas saimniekam, stāvot pie durvīm, un domājot, vai viņa suņi nekodīs, pajautāju - vai viņi nav ļauni? Uzreiz nokaunējos un pateicu, ka ak, tik stulbs jautājums. Saimnieks atbildēja - dzīvnieki nekad nav ļauni, cilvēki ir.
Joprojām kauns par jautājumu. Protams, ka dzīvnieki nav ļauni. Cilvēki viņiem liek aizsargāties.
nemitīgi ļaujos izaicinājumiem citu izglītošanas jautājumos.
Pirmais lielais izaicinājums bija augusta pēdējā nedēļas nogalē novadīt 8 h ilgu workshopu LSS biedriem par Boloņas procesu. Rezultātā pirms pāris dienām man viena no meitenēm, kas piedalījās, uzrakstīja FB un teica, ka viņu ļoti interesēja topiks, patika workshops, un, ka viņa vēlas rakstīt projektu par šo. Ļoti forši!
Nākamais izaicinājums bija RTU Zobrata seminārā, kur man lūdza pastāstīt par argumentāciju. Nav jau nekas traks, esmu debatējusi un tā. Protams, piekritu. Atsauksmes bija labas, bet nākamreiz šādām aktivitātēm - vismaz 2 h laika, ne mazāk!
Tad ESC laikā Florencē man bija tas gods būt panelī kopā ar EI, EUA, EUI, ENQA un OBESSU. Protams, biju satraukusies līdz nemaņai, bet arī šī reize nāca ar savām mācībām, lielu paškritiku, labiem vārdiem no citiem (kas man likās dīvaini, jo paškritika bija virs katras normas).
Iemācījos, ka:
1) vārdu nedos - cīnies pats;
2) no malas viss liekas citādāk;
3) saturiskais pienesums ir izcili svarīgs un sarežģīts;
4) esot auditorijā - neuzdot 5 min garus jautājumus ar lieliem ievadiem, neko nevar saprast!
Tad RSU SSZ seminārā gadījās novadīt paneļdiskusiju ar universitātes darbiniekiem un SP.
Iemācījos:
1) pārstrauc, kad vajag, laikā! Vienalga, kas runā!
2) Bet skaties pēc satura - ja potenciāli dabūsi atpakaļ ideju, nepārtrauc, ja nē, pārtrauc.
3) Agresijas uzdevums ir zālei, moderatoram - kontruktīvi jautājumi.
Tagad rīt dodos pie ISAs, lai stāstītu par komandas darbu. Nu tā nekad nav bijusi mana tēma, oh well, tagad būs. Nāk īstajā laikā, jo ir miljoniem atziņu par iekšējo darbu komandā un vērtībām.
Un tad novembra beigās ir jāpiedalās 4 h seminārā par argumentāciju.
Jā, keep challenging myself. Un esmu atteikusi tikai tad, ja netieku.
Dzīvi stāsti ir patiesi. Tāpat kā cilvēki.
Pagājšnakt ar Helgu pirms viņas aizbraukšanas izgājām pilsētā uzņemt pāris foto viņas mājasdarbam. Uzdevums bija bildēt pilsētu naktī. Tad kādēļ ne? Uzņēmām bildes, bija sasodīti auksti, lēnām, ejot atpakaļ uz māju pusi, iedomājāmies, ka jāieiet kādā bārā. Naudas nav līdzi, ir tikai fotoaparāts, latviešu un islandiešu angļu akcenti. Izdomājām, ka mēs varētu būt dokumentālas filmas veidotājas un devāmies dzīvē.
HHC bija tukšs, iegājām blakus Alā, uzreiz ar mums sāka sarunu 3 čaļi, kuri aicināja apsēsties pie galda ar viņiem. Tā kā vakara moods bija "runājam ar cilvēkiem un baudām dzīvi", apsēdāmies. Pēc pāris minūtēm tapa skaidrs, ka čaļi ir dūšī lohi, ar kuriem sarunāties negribās. Helga vēl pāris vārdus pārmina, es sāku bakstīt telefonu, skatīties, kā divi jaunieši, starpcitu, šķiet, viens studēja kādreiz RSU, dejo kaut ko līdzīgu tautas dejām. Vienā brīdī piecēlos un aizgāju, Helga sekoja. Aizgājām uz mazo istabu, patrinšķinājām klavieres, pabildējām gaismas un puzurus uz griestiem un devāmies tālāk.
Pa ceļam (īsti nebija mērķa, kur iet, vienkārši gājām) satikām latviešu puisi, kurš teica, lai ejam ar viņu. Emm, protams, neesam stulbas, negājām, bet parunāties gan nav iebildumu. Izrādās, viņš mācēja dažus vārdus islandiešu valodā. Kas var būt labāk kā būt no 300 000 iedzīvotāju valsts un ārvalstīs satikt kādu, kas a) nav tavas nacionalitātes un b) runā tavā valodā. Skaisti.
Iegājām Puta Madre bārā, kur vaļā bija tikai kafejnīca augšējā stāvā. Uzreiz ar mums sāka runāt nīderlandiešu pāris - sieviete, kā pēc tam noskaidrojām 43 gadus veca, un vīrietis - uz 37. Nadja un viņa vārdu neatceros. Razs? Varbūt nē, nav svarīgi.
Nadja nākot pa pusei no Āfrikas, vecāki bija nomadi, arī vecvecāki. Un tad ebreju vecmamma, kuras gudrības par vīriešiem viņa stāstīja vairākkārt.
Viņa bija 2008. gadā iesūdzējusi savu priekšnieku, strādājot lielā apdrošināšanas kompānijā, par seksuālu uzmākšanos un rasismu, uzvarējusi tiesā un līdz pat pensijas vecumam katru mēnesi saņem vairāk kā 4 k eiro.
Pirmais īstais orgasms viņai esot bijis 38 gados ar šī brīža vīru, ar ko audzina bērnu. Jo ir mīlestība - tā viņa teica. Garīgā saikne. Par attiecībām runājām daudz, labi, viņa runāja, brīžiem man un Helgai uzdodot jautājumus. Nevaru visam piekrist, galvenā doma bija - esi vēsa, citādi vīrietim neinteresēsi. Tā ir?
Mana pieredze rāda, ka ledus karaliene no manis sanāk lieliska, bet attiecības sūdīgas. Nezinu.
Pēc 3,5 h bārā ar šiem cilvēkiem devāmies paēst uz Deli snack. Satikām jauniešus no Jumpravas, kas pazīst Sandi un Arti un pazina Liju. Konstatējot, ka man Lija bija tuvs cilvēks, iestājās sērīgs klusums uz brīdi. Dzīve turpinās.
Spēlējām futbolu, ēdām picu un pļāpājām. Puiši uzņēma vismaz 20 selfijus, laikam liels notikums, divas nedaudz iereibušas meitenes Deli snackā runā angsliki, viena ir bijusi Jumpravā, un tā brīža sajūta ir visai "deliberating".
Liktenis ir interesants. Puisis man pajautāja telefona numuru, iedevu pareizu (!), viņš zvanīja, bet nevarēja sazvanīt. Life is life.
Aizgājām pēc tam mājās, sagaidījām viņas laiku, kad jābrauc uz lidostu, runājām par attiecībām, to, ka jābūt siltumam. Jā.
Aizgāju gulēt.
Pārmaiņas ir vieglāk īstenot šaurākā vidē, noslēgtākā ar konkrētām iesaistītajām pusēm un regulējumu. Kaut arī regulējums ir daudzpusīgs un daudzveidīgs, konsolidācijas procesi ir vieglāk ieviešami. Arī intitucionalizēt lietas ir vieglāk.
Šis viss domāts nacionāla/AII līmeņa studentu pārstāvniecībā. Malies pa augšu un neredzi rezultātu. Nogurums traucē. Vai vēl augstāk/tālāk ejot, nepaliks bezcerīgāk? Eh.
Mans miers ir mans nemiers.
Esmu tajā situācijā, kad pēc tam, kad kāds parāda, ka Tu viņam patīc, pēc fiziskas tuvības, negribās laist vaļā, gribās turpināt. Bet ir brīdis, kad nesanāk. Un man negribās palaist. Meh.
Negribu nodarbināt prātu ar muļķībām. Vienkārši negribu, bet sanāk.
Dzīve ir skaista. Ar Helgu un Kristu sēžam ofisā. Jānis visu laiku, katru dienu, raksta, uztraucas un jautā, kā iet. Bet man ar to nepietiek. Gribu Viņu. Un tur nav racionāla izskaidrojuma, jo es viņu nepazīstu. Helga vakar stāstīja par to, ka viena viņas draudzene esot rakstījusi kādam, ka grib iepazīties tuvāk, un viņai atbildēja, ka negrib. Bet man nav bail. Ir labi zināt. Ai, kaut ko murgoju.
Līva, saņemies!
un es esmu TE. Nezinu, vai izdarījusi visu, bet tomēr esmu to, kas bija manos spēkos. Nepagurt un nepārmest. Ne sev, ne citiem.
šodien viņi visi kā viens par mani tik ļoti rūpējās un tā sajūta silda. ļoti.
par vīriešiem. man gribās rūpēties un lai rūpējas par mani. protams, glāsti ir nepieciešami, bet nepietiekami, ne pašpietiekami. gribu dziļāk. eju dziļāk.
varbūt viņš ir par jaunu? Es nezinu.
Katrā ziņā šodien, kad izlasīju viņa ziņu par lietām, par kurām jāizšķiras, no vienas puses jutos apdraudēta. Tātad neesmu vienaldzīga. nedaudz bail. Bļ*.
skūpstīties man patīk. ļoti.
mamma šodien teica, ka esmu skaista. es viņai atbildēju, ka viņas pienākums ir teikt, ka esmu skaista, jo viņa ir mana mamma. tik vienkārši.
Ināra septembra vidū aizgāja. Rakstu šīs rindas un gribas raudāt, bet zinu, ka nevajag. Mīlu.
Naktī pirms bērēm bija dīvains sapnis, kuru neatceros, bet atceros sajūtas, kad pamodos, man gavā bija skaidra frāze - "tu tikai mīli viņu." Un es mīlu. Ļoti.
Priecājos, ka aizbraucu jūlijā uz Mazsalacu, paspēju. Es zinu, ka nedrīkstu kādu vainot, sevi arī ne, bet ar Omi un Mimī saistās sajūtas, ka nebiju paspējusi. Kaut arī tagad gribu domāt, ka esmu sev piedevusi. Dzīve ir tagad, un tā negaida.
(norit asaras pār vaigu)
________________________________________
man ar tām jaunajām lapām iet lēnām un bieži vai ātri, bet reti pēc sāpīgām mācībām. sevis audzināšana nav ātra un ieradumu laušana arī ne. Pirms 5-6 gadiem Dāvis teica, ka esmu dzelzs sieviete, ka ar savu gribu varu visu. Tagad liekas, ka toreiz vairāk biju apjukusi, nekā zināju, ko gribu, bet par to runāt mācēju pāriecināti. Tagad ir otrādāk - vairāk zinu, ko gribu, bet nesaku skaļi. vārdam ir spēks.
es negribu sākt ar solījumiem, bet ar paradumu maiņu. maziem solīšiem. tā, laikam, ir mana apņemšanās šim gadam, lai nu cik ilgi tas sanāktu.
un vēl - esmu apzinājusies, ka darbaholisms nav laba lieta, protams, ir jāaug, bet tas nav tikai darbs, kas ļauj justies labi.
tie ir tuvie cilvēki, profesionālā un personiskā izaugsme kopā.
No.
Actually freedom and lightness are.
Oktobra vidus jau. Ir tieši gads kopš mana pirmā ESU pasākuma - Eiropas Studentu konventa Kauņā, atceros divus vakarus kā pirms pāris mirkļiem - vienu ar Maiklu un otru, kur, rakstot savā plānotājā izjūtas, biju noķērusi savu iedvesmas sajūtu.
Pēc gada tā vē ir te, nepametusi, nedaudz transformējusies.
Man jāiemācās kontrolēt emocijas - kad kaut kas nesanāk, kad esmu pārāk paškritiska, tas ļoti atsaucas uz manu pašsajūtu un rīcību. ņemt vieglāk - tas man jāiemācās. Nav citas izejas. ņemt vieglāk un mācīties no pieredzes.
Nesen domāju, ka esmu ļoti mainījusies. Vairs neesmu tā meitene, kas dusmojas uz visu pasauli, cenšoties sev pievērst uzmanību, vairs neesmu tā meitene, kas apvainojusies nevar pārspļaut vārdu pār lūpu.
Jā, man reizēm joprojām ir bail, bet ņemu visu vieglāk un nebaidos tik daudz.
Vairāk priecājos un izbaudu, esmu uzstājīgāka kā pirms 2 vai 1 gada. Darbs LSA un ESU vide mani daudz mainījusi. WCY bija punkts, kad sapratu, ka savu mūžu tik agresīvi neesmu cīnījusies par viedokli. Un tā bija mana iekšējā uzvara pār brīžiem, kad šķiet, ka nevaru. Es varu.
Kaut kā šī sajūta silda.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)