čau čau
Piektdien bija vēlēšanas, tagad esmu ārējās komunikācijas virziena vadītāja. Un tā savādā sajūta, kad ienāc auditorijā pēc tam, kad publiski izklāstīts viss par un ap tevi, ienāc, nezinot, vai esi balts vai melns un tajā brīdī esi tikai tu pats, tev vajag pietikt ar savu pašvērtību, lai zinātu, ka jā, esi cienīgs tur atrasties. Un es esmu.
Bļaģ. Nē, es negribu lamāties, bet pasakiet man, kur meklēt īstos avotus, kā saprast lietas? Nu es nevaru paļauties uz mānīgām emocijām, kuras jau n-tās reizes piečakarējušas.
Nedomāju, ka viņš ir mainījies, es esmu mainījusies nedaudz, bet ne tik ļoti, lai krasi mainītu domas. Kas tad ir mainījies? Apstākļi? Attieksme pret tiem? ES NEZINU.
Es tiešām gribu, lai viņš mani uzaicina uz Ziemassvētku balli. Tāds naivs sapnis, bet es gribu!
Stulbene es - atgriežos pie vecām mīlestībām ar puķēm uz galda no tiem, no kuriem atsakos.
Nē, man tiešām nepatīk - nevaru pretoties tai sajūtai, nekādas racionalitātes manā pusē. Nezinu, vai piektdien bija par daudz alkohola vai kā, bet that feeling's back. Jomajo.
atverot šo vietni, pirmais teksts, ko ieraudzīju, bija "Tavs personīgais realitātes šovs." Tad nu šovakar par šoviem, interneta cienīgiem komentāriem un "life changing" cienīgiem momentiem.
Realitāti, nevis šovu. It kā šovā nav lomu, visi ir īsti, bet es nonāku pie jautājuma, kur Tu vari būt īsts un kur nē? Un tāpat ir lomas - tu nerunāsi ar pasniedzēju tāpat kā ar draugu vai mammu, vai kaimiņu. Tev ir loma un tu to pildi - gan komunikācijā, gan pienākumos un tiesībās. Gan veiksmīgi, gan mazākveiksmīgi. Un attiecībām lomu starpā nav jābūt familiārām, tas tā vienkārši ir.
Nesen iemācījos, visus sūdus neņemt galvā. Ne jau vienmēr tam otram ir taisnība un ne jau vienmēr man jābūt perfektai. (zinu, gay) Bet tā tas vienkārši ir. Un šī doma priekš manis ir nervus saudzējoša - pašapzinīga. Droši vien arī tu zini to stāstu, kad šķirās pāris - "vaina nav tevī, vaina ir manī.." - un šajā gadījumā es piebilstu - jā, vaina ir tevī.. arī. Un tā doma mani šodien dziedē.
Ja runājam par dzīvi mainošiem momentiem, man tādus gribās (gribās kaut ko mainīt?). Un es zinu, ka man tie ir sajūtās. Šobrīd jūtos diezgan laimīga. Jā.
P.s. Viss ir par idejām. Un šobrīd doma ir studentija - labāka sabiedrība. Es tiešām ticu, ka sabiedrība veidojas vairākos līmeņos. Ģimenē, skolā, kad tu pieaudz - kļūsti par studentu, arī vēlāk, pats veidojot ģimeni un tā vēl vairākos līmeņos līdz mūža galam. Un es esmu tajā fāzē, kad manā spēkā ir iedot kaut ko labu studentijai. Jā.
Man šķiet, ka beidzot esmu izlēmusi.
Atmiņā ataust agra augusta saruna ar A.Līci, LSA vecbiedru, ESU vecbiedru. Saruna bija LF '12 mājasdarbs - parunāt par dzīvi, studentu pārstāvniecībām un smelties gudrības no rokas rokā, mutes mutē. Saruna bija sirsnīga, pieredzas bagāta un pēdas atstājoša. Divas lietas, kas visspilgtāk palikušas prātā.
1. Anita teica, lai runāju. Runāju, kad vajag, kad ir bail, kad liekas, ka nevaru. Lai runāju un varu. Mēnesi vēlāk ideja papildinājās ļoti organiski. Jā, es varu pateikt stulbas lietas, no kurām citi pēc tam var tikt pie labām idejām. Ķēdītē, tā, ka viss ir saistīts. Un ziniet? Es runāju. Kaut kas ir ļoti izmainījies, esmu kāpusi pāri saviem "nevaru", audzējusi savus "varu". Runāju, neklusēju, nebaidos tik ļoti vairs.
2. Stāstīju, ka taisos februārī braukt ERASMUS'ā. Anita jautāja: "Un kā ar to beigsies Tavas gaitas studentu pārstāvniecībā?" Un es apstulbu. Bet, ja tā padomā - tā, visticamāk, ir taisnība. Pusgads prom, atgriešanās septembrī un ielēkšana "lielajā" dzīvē (domāts - profesionālajā). Bet man te patīk - patīk cīnīties par studentiem, patīk mācīties, pārkāpt sev, krāt pieredzi, palīdzēt, padarīt kaut ko gaišāku, pielietot zināšanas, izmantot iespējas. Te nav runa par komforta zonu, bet par ptatformu, kur augt, attīstīties. Tā doma, ka man vēl te jābūt, nepamet mani kopš tās sarunas. Izskatās, ka neesmu gatava atstāt šo platformu, esmu spējīga vēl dot, vēl attīstīties.
Tātad - jā, man šķiet, ka beidzot esmu izlēmusi. Es palikšu te, došu iespēju kādam citam braukt ERASMUS'ā un realizēšos tepat. Jā.
Es nezinu, vai daru pareizi vai nepareizi, bet zinu, ka cilvēki tiekas, jo viņiem ir jāsatiekas, un viņu ceļi šķiras brīdī, kad tā vajag būt. Elementāri, Vatson.
Man patīk balstīties uz racionāliem, loģiski pamatotiem argumentiem. Lai arī pati sevi pieskaitu intuitīvajiem, emocionālajiem cilvēkiem, argumentāciju vērtēju augstāk nekā emocionālu savārstījumu, protams, atzīstot, ka cilvēks ir un paliek cilvēks.
Kādēļ es tā stāstu? Vienkārši, psiholoģija, lai arī "logos" - zinātne, un viss, kas saistās ar cilvēku emocionālo dabu, ir vismazāk zinātniski pamatotais šajā kontekstā, tomēr viens no nozīmīgākajiem faktoriem. Mācībās runājam par 3 ārpolitikas analīzes līmeņiem - sistemātisko, valstisko un individuālo, individuālajā nonākot līdz audzināšanas faktoram, bērnības traumām. Ja tā padomā, tas ir tas, ar ko viss sākas - cilvēki pasauli iepazīst caur emocijām un tikai tad, aplaužoties, sasitoties, nobružājoties, tās sāk slēpt, bet viņas jau nepazūd.
Politikā tāpat individuālais faktors ir viens no nozīmīgākajiem, nezinu vai pat lielākajam aprēķinātājam viņa intereses nekad nav ietekmējušas emocijas. Tiešām nezinu, bet domāju, ka ir.
Tas nozīmē, ka, lai būtu labs analītiķis, teicams analītiķis, jāzina detaļas, sīkumi, kas ir šķietami nenozīmīgi. Atkal nonāku pie secinājuma par mazajām lietām - ka tās ir neatsveramas nozīmes.
Interesanti skatīties, kā cilvēki zaudē varu un autoritāti. Nezinu, kura no abām lietām zūd pirmā, vienkārši pienāk brīdis, kad vienas zaudējumam seko otras zaudēšana. Viss, protams, izriet no tā, kāda autoritāte tu esi - komandas līderis, publiskās pārvaldes līderis vai kas cits. Jebkurā gadījumā, ja runājam par komandas līderi kā leģitīmu, oficiāli ievēlētu vadītāju, autoritātes zaudēšana tiešā mērā atsaucas uz komandas darbu, piespiedu varas saglabāšanu un klaju agresiju. Atliek vien piebilst, ka agresija, autoritātes zaudēšanas posmā nav īstais veids, kā nezaudēt varu, jo, a) agresija kā forma ir efektīva leģitimitātes saglabāšanai kā izpausme pret kādu ārēju ienaidnieku, nevis kādu no komandas biedriem; b) tā neveicina jebkāda veida motivācijas celšanu komandā. Var jau spriest, ka tādam mērķim ir neoficiālais līderis, bet jāatzīst, ka oficiālā līdera paniska cenšanās noturēt varu par katru vari, komandu šķeļ, jo, vienai personai varu zaudējot, tā pāriet citās rokās.
Protams, visas izklāstītās kategorijas tiek apskatītas ne no oficiālās varas aspekta - formāli visās institūcijās vara saglabājas. Secinājumi? Vara sākas ar komandas, cilvēku uzticību, tikai tad to deleģējot, ievēlot institūcijās un tamlīdzīgi. Kad iekšējā uzticība beidzas, bet formāli vara un autoritāte saglabājas, sākas šķelšanās.
Kas tālāk?
Tad redzēs.
Kat kā šodien Roma maisās pa galvu. "Visi ceļi ved uz Romu." "Rome wasn't built in one day."
Pārfrāzējot, visi ceļi ved uz šejieni. Mani ceļi. Un te atkal ir vieta interpetācijai par kļūdām. Tu nonāc pie domas, ka neesi kļūdījies tikai tad, ja Tev šajā vietā ir labi, ja gribi te būt - tieši tagad. Jo strādā vecais labais stāsts par to, ka kļūdas mūs atved uz šejieni, pa īstajām takām, īstajiem pakāpieniem un kalnu nogāzēm.
Reizēm ir vajadzīgas dienas, kad ir pagrimums, lai, no rīta pieceļoties, pieceltos no jauna un dzīvotu dzīvi kā šovu, svinētu to. Tieši tāda ir šī diena. smaga Valdes sēde, uzmundrinoša franču valodas lekcija, diezgan demotivējoša tikšanās ar Kasparu (pasākuma ietvaros), pēc tam politikas bīdīšana Latvijas studentijā. Nē, ne pat politikas bīdīšana, mēs jau vēl esam mazie bērni bez politiskām interesēm, drīzāk tiekšanās pēc skaidrības, objektīvas subjektivitātes.
Bet tā nu lūk es te sēžu, ir 2:32, vēl pirms nepilnām četrām stundām stāvēju lietū un man asaras lija straumēm. Vakardiena (nu jau) ir savāda - jā, vakardiena vēl ir, jo es vēl neguļu. Tas ir kā apčakarēt laiku.
Nu es zinu. Viegli un brīvi. Ja sāk rīt, nekas nebūs, tādēļ pēc laika es jau sāku šodien. Dienā, kad pamodīšos.
Kā jau es teicu, pirmā kursa.
kaut būtu tā ka
uz mirkli lēnāk laiks ietu
dienās kad lidlauks pārāk tāls es.. (..)
Laika jau nav. Bet laiks ir lielākā vērtība. Tas, kam mēs piešķiram nozīmi. Labi, muļķības, es, tu, viņš un visi citi katrs atsevišķi piešķir nozīmi. Tie lidlauki var būt tāli, bet mēs paši izvēlamies ātrumu, lidlauku virsotnes un skrejceļu garumus. Mans skrejceļš ved uz virsotni, tālu, tik tālu, ka pat skaidrs laiks nepalīdzētu saskatīt, bet viņa tur ir, ar aprisēm un ļoti stāva.
Bet šovakar laiks ir skaidrs, es smaidu. Ir sajūta, ka esmu atradusi.
Ja viņš nebūtu tāds oficiāls lohs, es jau sen būtu teikusi, ka viņš ir mana mūža mīlestība, nu, vai vismaz pirmā kursa mīlestība.
Nezinu, kādēļ, bet sagribējās uztaisīt blogu, pakratīt domas un tādā garā.
Pagājušajās brīvdienās ar Mārci sēdējām uz balkona, dzērām tēta taisītu mojito un runājām par dzīvi. Tā vienkārši, protams, ka neko jaunu neizspriedām, galvā tās pašas lietas, kas neliek mieru.
Piemēram, braukt vai nebraukt ERASMUSā, ko darīt, kad Mārtiņš atgriezīsies no ASV augusta beigās un vēl.
Bet vispār es esmu laimīga. Laikam precēšos ar darbu (šī nav tā laimes atslēga).
Šobrīd rakstu projekta pieteikumu kaut kādai valsts aģentūrai. Pareizāk sakot, laboju. Riebjas, ka cilvēki nemāk lietas darīt normāli (lasīt - kvalitatīvi).
Navigate: (Next 20 Entries)