Man šķiet, ka beidzot esmu izlēmusi.
Atmiņā ataust agra augusta saruna ar A.Līci, LSA vecbiedru, ESU vecbiedru. Saruna bija LF '12 mājasdarbs - parunāt par dzīvi, studentu pārstāvniecībām un smelties gudrības no rokas rokā, mutes mutē. Saruna bija sirsnīga, pieredzas bagāta un pēdas atstājoša. Divas lietas, kas visspilgtāk palikušas prātā.
1. Anita teica, lai runāju. Runāju, kad vajag, kad ir bail, kad liekas, ka nevaru. Lai runāju un varu. Mēnesi vēlāk ideja papildinājās ļoti organiski. Jā, es varu pateikt stulbas lietas, no kurām citi pēc tam var tikt pie labām idejām. Ķēdītē, tā, ka viss ir saistīts. Un ziniet? Es runāju. Kaut kas ir ļoti izmainījies, esmu kāpusi pāri saviem "nevaru", audzējusi savus "varu". Runāju, neklusēju, nebaidos tik ļoti vairs.
2. Stāstīju, ka taisos februārī braukt ERASMUS'ā. Anita jautāja: "Un kā ar to beigsies Tavas gaitas studentu pārstāvniecībā?" Un es apstulbu. Bet, ja tā padomā - tā, visticamāk, ir taisnība. Pusgads prom, atgriešanās septembrī un ielēkšana "lielajā" dzīvē (domāts - profesionālajā). Bet man te patīk - patīk cīnīties par studentiem, patīk mācīties, pārkāpt sev, krāt pieredzi, palīdzēt, padarīt kaut ko gaišāku, pielietot zināšanas, izmantot iespējas. Te nav runa par komforta zonu, bet par ptatformu, kur augt, attīstīties. Tā doma, ka man vēl te jābūt, nepamet mani kopš tās sarunas. Izskatās, ka neesmu gatava atstāt šo platformu, esmu spējīga vēl dot, vēl attīstīties.
Tātad - jā, man šķiet, ka beidzot esmu izlēmusi. Es palikšu te, došu iespēju kādam citam braukt ERASMUS'ā un realizēšos tepat. Jā.
Reizēm ir vajadzīgas dienas, kad ir pagrimums, lai, no rīta pieceļoties, pieceltos no jauna un dzīvotu dzīvi kā šovu, svinētu to. Tieši tāda ir šī diena. smaga Valdes sēde, uzmundrinoša franču valodas lekcija, diezgan demotivējoša tikšanās ar Kasparu (pasākuma ietvaros), pēc tam politikas bīdīšana Latvijas studentijā. Nē, ne pat politikas bīdīšana, mēs jau vēl esam mazie bērni bez politiskām interesēm, drīzāk tiekšanās pēc skaidrības, objektīvas subjektivitātes.
Bet tā nu lūk es te sēžu, ir 2:32, vēl pirms nepilnām četrām stundām stāvēju lietū un man asaras lija straumēm. Vakardiena (nu jau) ir savāda - jā, vakardiena vēl ir, jo es vēl neguļu. Tas ir kā apčakarēt laiku.
Nu es zinu. Viegli un brīvi. Ja sāk rīt, nekas nebūs, tādēļ pēc laika es jau sāku šodien. Dienā, kad pamodīšos.