About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
May. 4th, 2010 @ 08:15 pm (no subject)
Jocīgi ir tas, ka tad, kad tu esi patiešām patiess, patiešām īsts un atvērts, tu cilvēkiem interesē krietni vien mazāk nekā tad, ja gvelz kaut kādas muļķības no sērijas "Vai patiešām kāds kaut kam tādam spēj noticēt? Vai patiešām tas kādam liekas ticams un reāls?" Un izskatās, ka tām izdomātajām pasakām notic daudz biežāk un labprātāk nekā tam, kas ir pa īstam... Un tad nu ir tā - jokaini. No otras puses - ja jau cilvēks nemāk paskatīties dziļāk - neprot ieraudzīt būtisko, tad jau - laikam nav vērts... JO tas, ko es meklēju - kādu, kas prot saskatīt patiesību arī tad, ja tā ir paslēpta... Vismaz mēģina to atrast un atklāt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 2nd, 2010 @ 08:42 pm (no subject)
Es zinu, ka Tu šo nelasīsi, bet man patīk rakstīt to Tev... Pirmkārt, es jau neko no Tevis negaidu. Gribu, lai Tu pats esi laimīgs - tas arī viss. Saku Tev paldies par to siltumu, kas manī ir piedzimis - tā reāli silti ap sirdi man ir, kad es domāju par Tevi. :)
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 2nd, 2010 @ 08:00 pm (no subject)
Es skatos uz to vienīgo fotogrāfiju, kurā mēs esam kopā... Nejauši nofotografēta. Skatos uz Tevi tajā fotogrāfijā - Tu tur esi tik smaidīgs - tik silts un tik mīļš, tik glīts - Tu tur esi glītāks nekā jebkurā citā Tavā fotogrāfijā, kuru es esmu redzējusi. Tu jau kādu brītiņu neko neraksti- man tā pietrūkst... Kaut kāda neitrāla ieraksta, no kura var noprast, ka Tev iet tīri labi, ka ar Tevi viss ir kārtībā.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 29th, 2010 @ 02:24 pm (no subject)
Es zināju, ka tā var sanākt. Bet lai Tu zinātu - es biju tam gatava. Es to darīju Tevis dēļ, jo man likās, ka varbūt tas Tev var palīdzēt, ka varbūt tieši tas ir tas, ko Tev vajag. Tajā brīdī man bija diezgan vienaldzīgi, kas notiek ar mani. Es apzinājos, ka tā var būt. Bet tas laikam vienkārši bija liktenis, uz kuru es nenovēršami gāju. Tas bija liktenis. Vienīgais, par ko man šobrīd ir žēl - ka tieši šobrīd es nekā savādāk nevaru Tev uzlabot dzīvi kā vien tā, kā es daru pašlaik - Tevi netraucējot, domājot par Tevi labas domas, aizlūdzot par Tevi un neatgādinot par sevi. Lai Tu pats atkal iznāc laukā no tās savas čaulas, kurā Tev tik ļoti ik pa brīdim patīk ierauties. Es nevaru Tevi pārliecināt, ka es negribu Tev darīt pāri, ka Tev nevajag no manis baidīties.
Un vēl - Tu nevarēji man izkrāpt to, ko es pati Tev dāvināju. Jā, es zināju, es zināju, es zināju, es zināju, es zināju.
Bet tas nemaina to, ka es mīlu Tevi. Tas to nemaina. Jā, es gribētu būt tā, kas Tev ir vajadzīga... Jo, ja es būtu tā, tad Tu šajā dzīvē būtu ļoti laimīgs, jo Tu neatrastu uzticīgāku un mīlošāku sirdi par manējo.
Vienkārši - es Tevi mīlu.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 29th, 2010 @ 08:45 am (no subject)
Es turu īkšķus, lai Tev viss ir labi. Klusītēm par to piedomāju. Sūtu labās domas. Eh, tik žēl, ka es nevaru izdomāt, kā vēl Tevi varētu iepriecināt.
Ne vienmēr izdodas pateikt to, ko jūti. Brīžiem tas ir vieglāk, citreiz grūtāk. Citreiz vispār pasaki ko tādu, ko pēcāk nožēlo.
Paisumi un bēgumi. Bet kaut kur jau ir arī tas vidus. Un tas, kas ir tai vidū - jā, tā tad arī ir patiesība.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 28th, 2010 @ 11:33 pm (no subject)
Ne viss ir tā, kā tas izskatās no malas.
Šoreiz es nevaru saprast.
Savu intuīciju.
Man likās, ka parasti viņa strādā.
Man likās, ka es varēju sajust, kā Tu jūties.
Nē, es varēju sajust, kā Tu jūties. Līdz Tu uzcēli tos biezos mūrus sev apkārt. Kuri man kārtējo reizi atgādināja to, kā es pati esmu savulaik rīkojusies. Es gribētu mācīties - kopā ar Tevi - mūru nojaukšānā un to vairs necelšanā.
Un es turpinu mācīties mīlēt.
Mīlestībai jābūt dāvanai - nevis biznesam - maiņai vai pirkumam. Tu mani mīli un par to es Tevi mīlēšu. Vai arī - Tu man dod materiālo nodrošinājumu un šitādas fīčas, es tevi par to mīlēšu un būšu uzticīga.
Bet būtu tik fantastiski, ja man būtu mīļotais cilvēks, kurš dāvinātu man savu mīlestību.
Kāda būtu šī dāvana? Es viņam būtu pirmais cilvēks, kuru viņš iedomātos tad, kad gribētu dalīties priekā, tad, kad viņam būtu problēmas vai nepatikšanas un viņam vajadzētu atbalstu, tad, kad viņš justos noguris, tad, kad gribētu, lai viņu neviens netraucē...
Es nezinu.
Es patiešām nezinu.
Es esmu tik ilgi bijusi viena. Un reizēm es jau uzdodu sev jautājumu - vai manā dzīvē šajā ziņā vispār ir iespējamas izmaiņas? Ka kaut kad būs laiks, kad es nevis mierīgi uztaisījusi tikai pati sev vakariņas, klabināšu kaut ko pie datora, bet ļaušos mīļotā cilvēka glāstiem? Vai arī apskāvusi viņu runāšu par nākotnes plāniem... Vai arī mūsu sarunu fonā jau dauzīsies mazs ķipars, kas izskatīsies gluži kā viņa tēvs?
Dzīve ir tik savāda dažkārt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 28th, 2010 @ 04:05 pm (no subject)
Tags:

Nejauši cibā ieraudzīju - jāpieraksta...

Sometimes we put up walls. Not to keep people out, but to see who cares enough to knock them down.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 28th, 2010 @ 04:00 pm (no subject)
-Kur tu tādu atradīsi? Vairums vīriešu tādu nav...
-Man jau arī nevajag vairumu vīriešu. Man vajag tikai vienu. :P
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 28th, 2010 @ 03:01 pm (no subject)
- Es nevaru mest tev nevienu pašu akmeni.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tad man vajadzētu ar akmeņiem nomētāt pašai sevi. Viss tas, kas man Tevī nepatīk, tas viss mīt manī pašā. Tāpēc es arī skatos uz Tevi un tik daudz ko atpazīstu. Tu rīkojies asi un pēkšņi - vai pasaki kaut ko tādu, kas ir ass un dzēlīgs - jā, tas man iedur kā duncis sirdī, bet tajā pašā laikā - es atceros visas reizes, kad pati tā esmu rīkojusies. Un ko gan es drīkstu Tev pārmest - to, ka Tu mēdz rīkoties tā, kā es rīkojos pati?
Un es arī atceros, kāpēc es esmu tā rīkojusies - tāpēc, ka es esmu jutusies nedroša, tāpēc, ka es esmu vēlējusies pārbaudīt, vai es tam cilvēkam patīku patiešām tik ļoti, ka pat šāda rīcība viņu neatbaidīs. Un ka vēl nekad savā dzīvē neesmu saņēmusi to, kas man šādā brīdī ir visvairāk vajadzīgs - mierinājums - nu, nu, apskāviens un sajūta, ka tas otrs zina, ka es neesmu vis nekāda ļaundara vai slikts cilvēks, bet tās vienkārši ir manas emocijas un sāpes, kas liek tā rīkoties.

Un vēl es esmu sapratusi, kas man liek turēties (domās - kā tas šobrīd ir) pie Tevis. Tu mani esi kā mācību stunda - ar Tevi un caur Tevi es mācos... Dabūju tādu strušku, ka maz neliekas. :D Un vēl - man tas ir interesanti. Varūt tas ir tas iemesls. Es īsti nesaprotu savas sajūtas pret Tevi. Jā, Tu man patīc kā vīrietis. Jau no pirmās tikšanās reizes. Un tas nav mainījies. Bet tas nav tas svarīgākais. Ir kaut kas vairāk. Kaut kas mazliet mistisks un mazliet pārdabisks. No vienas puses - citu es jau par daudz mazākām lietām es būtu aizsūtījusi pie velna un aizmirsusi. Bet es atpazīstu Tavus melnumus. Un visam pāri - man ar Tevi ir interesanti. :)

Es tikai nezinu, kur tas viss mani aizvedīs.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 27th, 2010 @ 02:54 pm (no subject)
Darba daudz, daudz domājamā darba.
Bet tā ūdens dzeršana patiešām, šķiet, palīdz. Vakar bija tā, ka pat atbraucot mājās divas stundas vēlāk nekā parasti, iemanījos gan vakariņas uztaisīt, gan nepieciešamos pāris sadzīves darbiņus paveikt, gan pastrādāt darbam. :) Nu, forši, nu. :)
Nu, jā, ja tā padomā - puķes taču arī nelaista ar vārītu ūdeni. :) Tagad es par nevārīta un uzlabota ūdens dzeršanu.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 26th, 2010 @ 04:47 pm (no subject)
Un vēl es gribu aizmirst to savas vēlēšanās daļu, kurā man vienmēr likās, ka - tā kā attiecībās vienmēr būs kaut kādas grūtības un sarežģījumi, lai tie tad parādās attiecību sākumā, nevis tā - sākumā viss skaisti, skaisti, bet tad aizvien vairāk noplok un noplok. Tagad es jau domāju savādāk. Es gribu, lai viss ir skaisti un forši - jau no attiecību sākuma. Un lai man vairs vispār nav jāiespringst par tādām baigi nopietnām problēmām attiecību jomā. Apnicis.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 26th, 2010 @ 03:40 pm (no subject)
Reizēm es jūtos tā, it kā es būtu kaut kāds sasodīts zvēru dresētājs, nē - dresētājs nē - drīzāk - galvenais varonis no Džeka Londona stāsta "Baltais ilknis" - tajā mirklī, kad viņš dod Baltajam Ilknim gaļu, bet viņš viņam iekampj rokā. Aptuveni tāpat. Es cenšos Tev pienākt tuvāk, bet Tu man kod rokā. Tad es atkāpjos un gaidu, līdz Tu nomierināsies, līdz sapratīsi, ka es neko ļaunu tev nevēlu... Tad vienu brīdi jau tu pats panāc pretī, bet tad atkal - caps - un kodiens.
Es pat nezinu, kāpēc es to daru un kāpēc man to vajag. Jā, varbūt manī ir tā līdzjūtība par to, ka Tev, tāpat kā tam Baltajam Ilknim ir daudz ticis - un ne tā labākā...
Bet es jau arī nevaru visu laiku staigāt sakostām rokām. Jo tie tavi kodieni man taču arī sāp... Varbūt Tu nemaz negribi, lai es Tevi mēģinu piejaucēt? Bet te atkal ir problēma, jo es zinu, kā ir man pašai - kad es esmu visniknākā, man visvairāk vajag, lai kāds mani samīļo un pasaka - ka arī tāda - nikna un nejauka es viņam esmu vajadzīga. Kādu, kas saprot, ka visas tās dusmas un niknums ir tikai čaulas, bruņas, aiz kurām ir reizēm pat pārāk jūtīga sirds.
Un pastāv iespēja, ka tā tas ir arī ar Tevi. Un te nu es esmu - nesaprotu, ko man darīt. Šoreiz - pēc tava kārtējā kodiena - es esmu atkāpusies un vairs patiešām nezinu, ko darīt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 26th, 2010 @ 03:01 pm (no subject)
- Tu vēl tam neesi gatavs.
-Bet tu taču teici, ka mani mīli...
-Jā, teicu. Bet tas jau nenozīmē, ka es tajā pašā brīdī arī domāju ar Tevi precēties vai veidot nopietnas attiecības. Pagaidām ar tevi tas nav iespējams.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 25th, 2010 @ 11:42 pm (no subject)
Parunāsim par mīlestību. Parunāsim par to, tas ir vajadzīgs. Mēs esam pārāk dažādi. Mēs runājam vienā valodā, bet nesaprotamies. Es mīlu Tevi. Tā, kā es to saprotu un protu.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 23rd, 2010 @ 08:30 pm (no subject)
Vispirms iet bojā ticība. Pēc tam cerība. Un tad biedzot pienāk kārta arī mīlestībai.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 23rd, 2010 @ 12:20 pm (no subject)
Stāstiem ar nelaimīgām beigām ir daudz vieglāk noticēt. Droši vien tāpēc, ka mēs katrs kādreiz esam piedzīvojuši tādu stāstu - ar nelaimīgām beigām. Atšķirībā no stāsta ar laimīgām beigām...
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 23rd, 2010 @ 10:42 am (no subject)
Man tomēr nav tik laba humora izjūta, lai es tagad varētu pasmieties par likteņa spēlītēm un jociņiem... Viss ir atpakaļ.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 22nd, 2010 @ 02:01 pm (no subject)
Kas tas? Kas šobrīd nostājies starp mums?
Tās biezās stikla sienas aukstais mūris.
Es redzu Tevi - nevaru Tev pieskarties...
Mēs ejam blakus - tikai stikls starp mums.
Pa brīdim īsam mūsu acis sastopas.
Pa brīdim īsam vārdi nāk pār lūpām.
Bet tie tik īsi un to ir tik maz...
Mēs netiekam pie MŪSU VĀRDIEM- pieskārieniem.
Es vēlos stikla sienu sadauzīt
Bet bail, ka Tevi neskar asās šķembas
Un tā mēs ejam līdzās šajā tuksnesī -
Viens otram līdzās - tikai stikls starp mums.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 20th, 2010 @ 12:14 pm (no subject)
Skumji.
Šobrīd es gribu bērnu. Nevis tā - ka es kaut kad - pēc gadiem pieciem, bet šobrīd - tuvāko divu gadu laikā gribu bērnu. Bet tas jau nav reāli.:( Es nekad neesmu mācējusi nopelnīt naudu. Savai iztikšanai - jā, bet vairāk... Darbā ir viens kolēģis, ar kuru mums ļoti sakrīt - man parasti ir ļoti daudz ideju, viņam - spējas tās "izsist" cauri. Kopā mēs esam laba komanda. Atsevišķi - gan man kaut kā pietrūkst, gan viņam. Es tā arī klusi palieku ar savām idejām. Bet viņam savos projektos tomēr pietrūkst mana radošuma un tie tā īsti arī nesanāk - pats vakar atzina. Viņam vajag manas idejas, man - viņa caursišanas spējas.
Jā. Bet bērns ir tas, ko viena nu nekā. Pirmkārt, es esmu pārāk prātīga un apzinīga, lai vienkārši dabūtu bērnu no "kaut kā" - lai tik būtu bērns. Sievietēm ir jābūt ļoti, ļoti izvēlīgām, izvēloties sava bērna tēvu. Nu, neder man vienkārši labs cilvēks, pret kuru es neko nejūtu - bērns taču arī sajutīs tās attiecības. Ir jau pilna pasaule par mani padsmit gadus vecāku turīgu vīriešu, kuri gribētu gan no manis bērnu, gan spētu un vēlētos mani uzturēt. Bet tas arī nav tas. Es gribu kādu, ar ko kopā veidot mūsu dzīvi. Viņam nav jābūt turīgam šobrīd, bet viņam ir jābūt pietiekoši apķērīgam un enerģiskam, lai kopā ar mani spētu izveidot mūsu mājas - mūsu pārticīgās mājas. Un lai mēs varētu atļauties šiem laikiem jau greznību - bērnu, nodrošinot tam visu nepieciešamo. Man tik ļoti gribas, lai manā vārdu krājumā ienāktu tādi vārdi kā "mūsu dzīve", "mūsu mājas", "mūsu bērns", "mēs esam laimīgi".
Ko es daru? Mācos pastiprinātā režīmā angļu valodu un meklēšu darbu ārzemēs. Vajag pārmaiņas. Lai gan es zinu, ka dzīve reizēm mēdz izspēlēt tādas situācijas pilnīgi tukšā vietā - tā, ka acis var tikai noplikšķināt par to, kas notiek, tomēr pašam jau arī kaut kas jādara.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 19th, 2010 @ 08:33 am (no subject)
Varbūt es Tevi izdomāju?
Varbūt Tevis nemaz nebija, tikai man liekas, ka bija?
Varbūt tas viss bija tikai sapnis?
Varbūt... Tik daudz varbūt...
Vakar raudāju. Tāpat kā raudāju pirms nedēļas - vecāku mājās. Šņukstēju, galvu iebāzusis spilvenos, lai neviens nedzirdētu. Neviens šobrīd nevar man palīdzēt. Nē, ir jau normāli. Es eju uz darbu, ārēji izskatos pat samērā adekvāti. Tikai - tā drausmīgā vientulības sajūta nepāriet. Un vēl briesmīgāku to dara tas, ka šobrīd, kad es domāju par Tevi, man zvana citi, man raksta citi, ar mani grib būt kopā citi. Es dzirdu tekstus no sērijas "tavam bijušajam bija paveicies", "tu esi ļoti skaista" u.t.t. Un es nesaprotu, patiešām nesaprotu - kāpēc tā - kāpēc mana sirds ir klusa pret viņiem, kāpēc nevienam no viņiem es nespētu dot pat ne desmito daļu no tā, ko gribētu dot Tev?
Man ir bail Tevi satikt. Man ir bail Tavās acīs ieraudzīt vienaldzību. Man ir bail Tavā balsī sadzirdēt vienaldzību. Man ir bail, ka tādā gadījumā tā būs kā ūdens šalts, kas tiks uzlieta vēl nenodzisušajām oglēm. Un tad manā sirdī kļūs pavisam briesmīgi - tumšs un auksts. Un tukšs. Mīlestības sāpes nav tik briesmīgas kā tukšuma sajūta krūtīs. Siltums un simpātijas ir tās mazās dzirksteles, kas kādreiz var pārvērsties par ko vairāk. Bet ja tām uzlej vienaldzības ūdeni, tad tās nodziest...Jebkura uguns nodziest, jebkura dzirkstele nodziest, ja vien tai virsū uzlej pietiekoši daudz ūdens.
Es negribu pamosties un secināt, ka es pret Tevi neko nejūtu. Es negribu. Vai patiešām to gribi Tu?
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link