Apr. 28th, 2010 @ 03:01 pm (no subject)
- Es nevaru mest tev nevienu pašu akmeni.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tad man vajadzētu ar akmeņiem nomētāt pašai sevi. Viss tas, kas man Tevī nepatīk, tas viss mīt manī pašā. Tāpēc es arī skatos uz Tevi un tik daudz ko atpazīstu. Tu rīkojies asi un pēkšņi - vai pasaki kaut ko tādu, kas ir ass un dzēlīgs - jā, tas man iedur kā duncis sirdī, bet tajā pašā laikā - es atceros visas reizes, kad pati tā esmu rīkojusies. Un ko gan es drīkstu Tev pārmest - to, ka Tu mēdz rīkoties tā, kā es rīkojos pati?
Un es arī atceros, kāpēc es esmu tā rīkojusies - tāpēc, ka es esmu jutusies nedroša, tāpēc, ka es esmu vēlējusies pārbaudīt, vai es tam cilvēkam patīku patiešām tik ļoti, ka pat šāda rīcība viņu neatbaidīs. Un ka vēl nekad savā dzīvē neesmu saņēmusi to, kas man šādā brīdī ir visvairāk vajadzīgs - mierinājums - nu, nu, apskāviens un sajūta, ka tas otrs zina, ka es neesmu vis nekāda ļaundara vai slikts cilvēks, bet tās vienkārši ir manas emocijas un sāpes, kas liek tā rīkoties.

Un vēl es esmu sapratusi, kas man liek turēties (domās - kā tas šobrīd ir) pie Tevis. Tu mani esi kā mācību stunda - ar Tevi un caur Tevi es mācos... Dabūju tādu strušku, ka maz neliekas. :D Un vēl - man tas ir interesanti. Varūt tas ir tas iemesls. Es īsti nesaprotu savas sajūtas pret Tevi. Jā, Tu man patīc kā vīrietis. Jau no pirmās tikšanās reizes. Un tas nav mainījies. Bet tas nav tas svarīgākais. Ir kaut kas vairāk. Kaut kas mazliet mistisks un mazliet pārdabisks. No vienas puses - citu es jau par daudz mazākām lietām es būtu aizsūtījusi pie velna un aizmirsusi. Bet es atpazīstu Tavus melnumus. Un visam pāri - man ar Tevi ir interesanti. :)

Es tikai nezinu, kur tas viss mani aizvedīs.
About this Entry