About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
May. 20th, 2010 @ 08:55 am (no subject)
Pa dienu reizēm es uz Tevi sadusmojos... Bet tomēr - visu laikam izsaka tas, ka vakaros, ejot gulēt un no rītiem - pamostoties - es domās pasaku, ka Tevi mīlu. Domās Tevi sabužinu un novēlu Tev visu labāko. Un tā ir patiesība. Es zinu, ka Tu reizēm pārāk daudz iedomājies, es zinu, ka Tev ar takta izjūtu reizēm tā ir kā ir... Un reizēm Tu mēdz būt neiejūtīgs. Bet tāpat - vakaros, ejot gulēt, es domās Tevi sabužinu, novēlu Tev visu labāko un pasaku, ka Tevi mīlu. Kaut gan - reizēm man šķiet, ka draudzība ir vairāk mīlestība nekā mīlestība. Draudzība un sapratne vispirms, kaisle un tās visas lietas - mazliet vēlāk. Pret draugiem mēs bieži vien izturamies krietni vien labāk nekā pret mīļotajiem cilvēkiem.
Dzīvē mēs ar Tevi pat nesarunājamies. Un man vēl gribas atlikt to mūsu tikšanās reizi, kas kaut kad tāpat notiks... Lai tā tikšanās vēl būtu, nevis jau būtu pagājusi. Bet varbūt - tieši vajag to pasteidzināt. Satikt Tevi. Varbūt ledusaukstie toņi padarīs mani par ledusgabalu? Nezinu...
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 17th, 2010 @ 12:14 pm (no subject)
Bet nu vispār - tas, kas mani pārsteidz, ir cilvēku ticēšana blēņām - tādām - visīstākajām blēņām. Kādreiz esmu par sevis stāstījusi pasakas - un cilvēki sāk ticēt un prasa - nopietni? Un es stāstu aizvien trakākas un trakākas lietas, lai cilvēkam taču beidzot pielēktu, ka es tikai muļķojos. Bet nepielec. Un pēc tam es taču nesaku, ka tas viss bija tikai ākstīšanās - kura cēlonis bija tas aplamais priekšstas par mani. Ja jau grib ticēt savam priekšstatam par mani, tad lai arī tic un paliek pie sava viedokļa. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Galvenais, ka es pati zinu, kas es esmu un kāda es esmu. Tas, kuram tas būs svarīgi, pats to sapratīs. Vai vismaz papūlēsies noskaidrot, kā tad īsti ir patiesībā. Vot tā.
Joprojām baigi foršais garastāvoklis. :) :) :)
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 17th, 2010 @ 12:05 pm (no subject)
Un vispār es jūtos tik mīlēta kā nekad šobrīd. Kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd mani mīl cilvēks, kurš ir mani redzējis gan pašos labākajos, gan pašos sliktākajos brīžos, cilvēks, kurš mani pazīst tik labi kā neviens, cilvēks, kurš zinot visu par mani, tomēr domā, ka es esmu pietiekoši laba, lai mani mīlētu. Cilvēks, kura mīlestība dara mani laimīgu. Kas ir šis cilvēks? :) Jā, tā esmu es pati. Es patiešām mīlu sevi. Ne tajā izpratnē, ka domāju, ka es esmu kaut kas, bet tie citi - nu galīgi nekas. Nē, nebūt. Es vienkārši zinu, ka es esmu jauka un forša un mīlestības vērta un mīloša jau tāda, kāda esmu. Un tie citi - tie ir tādi paši. Atšķirība ir tikai tā - kurš jau ir atradis sevī to mīlošo sevi un kurš - vēl nav... Vēlu visiem to atrast. Jo patiešām laimi var iegūt tikai tad, kad mīli pats sevi, kad cieni pats sevi, kad pieņem pats sevi. Un kad dzīvo mierā ar sevi.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 17th, 2010 @ 11:59 am (no subject)
:) :) :)
Ir foršāk rakstīt dienasgrāmatu - arī atklāti, tad, kad Tu nevienu nepazīsti. Kad vispār tie citi - tie ir tikai kaut kādi anonīmi ierkaksti, nekas vairāk. Tad ir tāda brīvības sajūta. Vajadzētu jau pēc būtības tāpat rakstīt un tāpat uzvesties tad, kad arī citi redz... Bet ... Jā ir kaut kādas robežas. Tad, kad man ir slikti, varu uzrakstīt tieši, cik slikti man ir. Tad, kad man ir labi, es varu šeit rakstīt sajūsminātus apcerējumus, tas nevienu neinteresē - tikai mani. Un tas arī ir labi. Šī ir vieta - mana slepenā vieta, kur es esmu es pati.

Vakar palasīju savu mīļāko daiļliteratūras autoru - Anšlavu Eglīti. Viņš nu gan ir pratis rakstīt - tik viegli, dzirkstoši, uzportretējot cilvēkus tik precīzi, ka visai maz jāpiepūla iztēli, lai jau uzburtu to, ko viņš redzējis.
Bet - jā, lasīšana ir nepieciešama. Jo lasītais iztēlē ir jāuzbur tev pašam.

Un vispār - Anšlavs Eglītis jaunībā ir bijis ļoti pievilcīgs vīrietis, manuprāt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 14th, 2010 @ 12:30 pm (no subject)
Dzīve sāk uzņemt apgriezienus. :) :) :) Un man tas patīk... Es gribu pārmaiņas. Es gribu dzīvot. Es gribu braukt tajā dzīves vilcienā, nevis tikai noskatīties, kā citi brauc garām un es - palieku uz perona. Tāpat kā daudzi, kas cenšas iebīdīt tajā vilcienā citus - un tad zvanīt un izmisīgi jautāt - kā tad īsti ir - kā tur ir... Un kad kādu izmet laukā, tad apmierināti nopūšas, ka paši nav iekāpuši, jo tad netiek izmesti. Bet. Viņi turpina stāvēt uz tā paša perona. Savukārt tie, kas ir iekāpuši, viņus izmet laukā jau kaut kur tālāk - un viņi jau tāpat ir tiem palicējiem priekšā.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 14th, 2010 @ 11:27 am (no subject)
Manī ir pazudušas bailes uzdrošināties...
Jokaini, vai ne.
Man nav bail mēģināt kaut ko jaunu, pieņemt izaicinājumus... Es domāju, ka tad, ja es centīšos un pa īstam ieguldīšu darbu un patiešām vēlēšos, lai viss sanāk, man arī sanāks.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 14th, 2010 @ 11:04 am (no subject)
Mazliet nāk miegs, bet kā jau parasti - sākumā mani ir grūti iekustināt, bet kad aiziet - tad vairs nevar apturēt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 13th, 2010 @ 02:13 pm (no subject)
Chillout mani tiešām pavelk. :) :) :)
Un vakar man uzradās kopmānija Muzeja naktij. Pagaidām gan to čali dzīvē neesmu redzējusi - bet bildē liekas tīri ok. Bet, ja jau nepatiks, vienmēr varēšu pateikt, ka gribu braukt mājās.
Šobrīd es pilnīgi un nemaz nedomāju par to, kas manā dzīvē varētu notikt nākotnē. Vienīgais, ko es zinu - ka viss būs labi.
Un vēl es zinu, ka es vairs līdzi nestipīšu kaut kādus akmeņus uz saviem pleciem.
Un vēl vienu mācību esmu guvusi - ja cilvēks nelūdz manu palīdzību, neuzplīties ar to.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 10th, 2010 @ 10:28 am (no subject)
Brīvdienās sapnī pie manis atnāca atziņa. Par to, ka dzīve tik ļoti līdzinās skolai. Pat ne skolai - drīzāk - studijām. Ir periodi, kad norisinās ikdienišķās mācības - ir praktiskie darbi, ir patstāvīgais pētnieciskais darbs, ir nelieli kontroldarbi - tie ir tie parastie dzīves periodi. Un tad ir tie dzīves posmi, kurus var salīdzināt ar sesijas laiku - kad noteiktos dzīves priekšmetos ir jākārto eksāmeni. Nokārto - esi atrisinājis kaut ko sevī - ļoti labi, tiec tālāk. Nē? Tev tas paliek kā parāds, kurš būs jānokārto vēlāk, turpinot apgūt citas disciplīnas. Un jo ilgāk šo parādu nenokārto, jo sarežģītāk tas kļūst. Rodas kauns iet atkal pārlikt šo eksāmenu, rodas nepilnvērtības sajūta u.c. papildus šķēršļi. Bet bez nokārtošanas tu nekad nevari nokļūt tālāk...
Šobrīd skatos uz tuvu cilvēku, kuram nu ir pienācis tas laiks, kad eksaminators ir pienācs pats klāt un pateicis, ka nu gan šis eksāmens ir jākārto, ka ir pēdējais laiks. Un kļūst skumji, skumji, skumji.
Cik daudz cilvēki ir gatavi upurēt tā saucamās "laimīgās mīlestības dēļ". Un vai vispār pastāv tāda "laimīgā mīlestība". Šķiet, ka ar "laimīgo mīlestību" lielākā daļa cilvēku saprot situāciju, kad mūs mīl tas, kuru mīlam mēs. Bet vai mēs patiešām mīlam un vai mūs patiešām mīl? Es skatos no malas uz kādu "laimīgu mīlestību" - ilgu laulību daudzu gadu desmitu garumā un ko es redzu? Pieradumu, pieķeršanos... un ļoti, ļoti, ļoti daudz manipulācijas. Vai es kaut ko tādu gribu savā dzīvē? Pilnīgi noteikti NĒ.
Mīlestībai vajadzētu būt brīvībai, mīlestībai vajadzētu būt abpusējai mīlestības dāvināšanai. Cieņai, sapratnei. Sarunām, siltumam. Tuvumam - neatkarīgi, vai cilvēki fiziski atrodas viens otram tuvu vai tālu.
Es meklēju īsto mīlestības izpratni. Bet mīlestība - tai noteikti līdzās ir tāds jēdziens kā Brīvība.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 9th, 2010 @ 10:07 pm (no subject)
Man tur vairs nekas nerakstās. Nezinu, varbūt man šķiet, ka Tev ir vieglāk elpot tad, kad es tur nerakstu... Tajā pašā laikā nesaprotu, kāpēc Tavas un manas domas atkal savijas vienotā akordā - citur, citreiz... Es vairs neuzdodu sev sarežģītus jautājumus. Es vairs nelieku minēt sarežģītus rēbusus Tev...
Bet es joprojām domāju par Tevi... Maigi un klusi. Un mīļi. Un neko no Tevis negaidu.
Varbūt arī tāpēc, ka es vispār neko šobrīd negaidu no savas dzīves.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 8th, 2010 @ 01:03 am (no subject)
Man nekad nav patikušas attiecības, kurās vīrietis skatās uz mani ar aizmiglotu skatienu - neredzot mani, bet to tēlu, ko viņš ir iztēlojies, piešķīris tam tēlam manus vaibstus un apgalvojis, ka to tēlu mīlot, ka tas tēls viņam esot vajadzīgs un kas tik ne. Patiesībā - ne jau mīlēja, nekā. Domāja, ka mīl, jo likās, ka es darīšu to, ko viņš vēlēsies, būšu tā, ko viņš vēlēsies, lai es esmu. Tā nedrīkst darīt. Vienkārši - NEDRĪKST. Uz piemēru - kas notiek tad, ja kāds upurē sevi visu kādam citam un pats vairs nerūpējas par savu labklājību un savu laimi, es tagad varu redzēt pilnā krāšņumā. Un es pati arī tā nedrīkstu darīt. Mazliet jāierobežo sevi. Ir foršas tās altruistiskās tieksmes, bet darot labu citiem, ja es nodaru pāri pati sev, tad kopumā es tomēr nodaru ļaunu.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 7th, 2010 @ 11:18 am (no subject)
Un vispār - šodien īsts murgs. Ar tiem ārstiem, uztraukumiem par mammu. Bet laikam tomēr nokārtosies - vismaz viņa atbrauks uz Rīgu pie zināmas dakteres, nevis kaut kur vēl.
Un vēl - datu bāzes ir jādod uzturēt vienam - vai pāris cilvēkiem. Citādi - vnk ārprāccccc, kas notiek ar informāciju.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 7th, 2010 @ 11:17 am (no subject)
Šonakt sapnī es biju kaut kādā pasākumā, kur kādam vīrietim bija dzimšanas diena. Tad, kad es pieliecos viņu apsveicot noskūpstīt, pārņēma tāda laba, pazīstama sajūta - var uzticēties, drošība u.t.t. Sajūta bija ļoti pazīstama. Kā ar Tevi. Bet tas nebiji Tu. Vai varbūt tas biji Tu kādā citā dzīvē.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 6th, 2010 @ 10:41 am (no subject)
Un brīžiem tas viss kļūst tik absurdi, ka man jau gandrīz kļūst jautri. :P Cik jocīgi. Ir man taču spilgtas emocijas, es nebūt nevaru sevi pieskait pie tādām nejūtīgajām būtnēm... Kaut gan... Tas sīkais mehānisms manā galvā, kas liek noslēgties, savākties... Tas sīkais aparāts, kurš stresa situācijās kalkulē, ko un kā labāk izdarīt, kā tikt galā... Mjā. Jāiemāca sadarboties mans racionālais prāts ar emocijām. Tad gan es varētu kalnus gāzt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 6th, 2010 @ 08:33 am (no subject)
Vienā grāmatā, kuru pavisam nesen izlasīju, bija labais padoms par tiem, kas cieš attiecību dēļ - ja tu ciet, tad ciet, kamēr tev būs gana.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 5th, 2010 @ 05:54 pm (no subject)
Ja es izdomātu taisīt pašnāvību, tad pirmais, ko es izdarītu, būtu - izdzēšanās no visiem sociālajiem portāliem. Izdzēst profilu no draugiem, no Twittera, no Facebooka, izdzēst e-pastus - it visu, visu. Pēc tam jau pārējo izdomātu. Bet tam visam vajdzētu būt tādam kārtīgam, pārdomātam procesam. Īstenībā šobrīd pat būtu īstais laiks. Tā īsti manis nevienam nepietrūktu. Ģimenei - mazdrusciņ, bet ne tik ļoti - galu galā jau vairāk kā desmit gadus es dzīvoju no viņiem atsevišķi. Un tas, kas nav tuvumā, kļūst tālāks. Nāktos atstrādāt karmu nākamajā dzīvē - piedzimt par kaut kādu cilvēku ar milzīgām veselības problēmām. Vai arī nākamajā dzīvē es nomirtu tieši tad, kad visvairāk gribētos dzīvot. Bet tad man vismaz gribētos dzīvot - ne tā, kā šobrīd... Vai tad šobrīd es dzīvoju? Šobrīd es gaidu no vienas nakts līdz otrai - no viena bezapziņas mirkļa līdz otram. Kādreiz mani motivēja darbs. Šodien arī tas mani nemotivē. Kādreiz mani motivēja mani hobiji. Šobrīd man ir vienalga. Kādreiz mani motivēja ģimene, šobrīd - šķiet, ka viņiem būtu labāk bez manis. Kādreiz mani motivēja Viņš. Bet Viņam būs tikai labāk - viņš jutīsies atvieglots, ja manis vairs nebūs pasaulē. Man nav nekā, kā dēļ būtu vērts dzīvot. Un cik ilgi var nodzīvot inerces dēļ - nedēļu, divas? Pāris mēnešus, vēl vairāk? Patiesībā varbūt jāieplāno, kā to labāk izdarīt.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
May. 5th, 2010 @ 11:18 am (no subject)
Aiz loga kā bēdīgs bērns izmisīgi kliedz kaķis.
Daudz darāmā - un manas acis ir nopietnas, mazliet skumjas un lietišķas.
Vakar ar draudzeni bijām pie jūras - gājām līdzās gar jūras krastu, atstājot savas pēdas smiltīs... Man patīk būt pie dabas tādā - it kā ne pārāk piemērotā laikā. Tad tur nav citu cilvēku, tad ir vairāk tās vienatnes... Tad Māte Daba var pievērst savu uzmanību un veltes tikai mums...
Un vēl - aizvien vairāk sāk likties, ka es permanenti pārceļos uz šo žurnālu.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 5th, 2010 @ 08:42 am (no subject)
Un šobrīd man mīļākais laiks ir naktis. Naktis - kad es varu aizmigt un gulēt. Uz kādu brīdi nebūt pie apziņas... Un tad - pamosties no rīta - agri, agri, agri - un domāt...
Es esmu pazaudējusies - kaut kur - starp Tevi, savām domām, savām skumjām, savu darbu, saviem hobijiem, savu ģimeni - saviem draugiem... Es esmu sapinusies un nevaru atrast to dzīpara galu, aiz kura varētu sākt šķetināt vaļā to murskuli, par kādu šobrīd ir izveidojusies mana dzīve. Man tā nepatīk. Es to negribu.
Es gribu sameklēt sevi.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 5th, 2010 @ 08:37 am (no subject)
Tev ir skumjas acis.
Es negribu, lai Tev ir skumjas acis. Es gribu, lai Tavas acis ir smaidīgas, tajās lēkā prieka velniņi, lai Tev sejā ir tas šķelmīgi - priecīgais smaids. To es gribu. Un to es Tev novēlu.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 4th, 2010 @ 10:43 pm (no subject)
Sajūtu Tavu klātbūtni, pamanu, kur Tu esi bijis... Sajūtu Tevi. Vēl joprojām...
Nevaru saprast, vai tas tikai pašapmāns vai tomēr... tā patiešām ir?
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link