| May. 17th, 2010 @ 11:59 am (no subject) |
|---|
:) :) :)
Ir foršāk rakstīt dienasgrāmatu - arī atklāti, tad, kad Tu nevienu nepazīsti. Kad vispār tie citi - tie ir tikai kaut kādi anonīmi ierkaksti, nekas vairāk. Tad ir tāda brīvības sajūta. Vajadzētu jau pēc būtības tāpat rakstīt un tāpat uzvesties tad, kad arī citi redz... Bet ... Jā ir kaut kādas robežas. Tad, kad man ir slikti, varu uzrakstīt tieši, cik slikti man ir. Tad, kad man ir labi, es varu šeit rakstīt sajūsminātus apcerējumus, tas nevienu neinteresē - tikai mani. Un tas arī ir labi. Šī ir vieta - mana slepenā vieta, kur es esmu es pati.
Vakar palasīju savu mīļāko daiļliteratūras autoru - Anšlavu Eglīti. Viņš nu gan ir pratis rakstīt - tik viegli, dzirkstoši, uzportretējot cilvēkus tik precīzi, ka visai maz jāpiepūla iztēli, lai jau uzburtu to, ko viņš redzējis.
Bet - jā, lasīšana ir nepieciešama. Jo lasītais iztēlē ir jāuzbur tev pašam.
Un vispār - Anšlavs Eglītis jaunībā ir bijis ļoti pievilcīgs vīrietis, manuprāt. |
