May. 5th, 2010 @ 11:18 am (no subject)
Aiz loga kā bēdīgs bērns izmisīgi kliedz kaķis.
Daudz darāmā - un manas acis ir nopietnas, mazliet skumjas un lietišķas.
Vakar ar draudzeni bijām pie jūras - gājām līdzās gar jūras krastu, atstājot savas pēdas smiltīs... Man patīk būt pie dabas tādā - it kā ne pārāk piemērotā laikā. Tad tur nav citu cilvēku, tad ir vairāk tās vienatnes... Tad Māte Daba var pievērst savu uzmanību un veltes tikai mums...
Un vēl - aizvien vairāk sāk likties, ka es permanenti pārceļos uz šo žurnālu.
About this Entry