| Apr. 14th, 2010 @ 12:52 pm (no subject) |
|---|
Un reizēm man ir sajūta, ka es esmu aizslēgusies. Un nekad vairs neatslēgšos.
Jau tā man ar sevi ir grūti. Kaut kur dziļumā - miers un maigums. Bet, tad, kad notiek kaut kas patiešām tāds - nu, kaut kas nopietns, tad ir tā, ka mana seja kļūst akmenscieta, acis neko nepauž, bet galvā pastiprinātā režīmā sāk strādāt tur nerimstoši dūcošais mehānisms. Ar vienu vienīgu jautājumu - ko tagad darīt, lai situāciju vēl nepasliktinātu, ko var izdarīt lietas labā. Ja es klusēju, tas nozīmē, ka man ir patiešām slikti. Kamēr es pačīkstu draudzenēm, kamēr es vēl kaut ko daru, tikmēr vēl ir kaut kādas jēgas robežās. Bet tad, kad es vecāku mājās Lieldienās raudāju, iespiedusi seju spilvenā, lai neviens no aizmigušajiem mājiniekiem to nedzirdētu, kad apkārt bija tik melna, melna nakts, ka likās, ka es atrodos pašā bezdibenī, Aīda valstībā, no kuras vairs nekad nevar rast izeju. Jā, tonakt man likās, ka nakts ilgst bezgalību - milzīgi garu bezgalību - netverami gara nakts, pēc kuras vairs nevar sagaidīt rītausmu.
Es klusēju un tikai manas acis runā. Stāsta stāstus kā mazā mēmā Nāriņa.
Un jā - morālās pļaukas sāk daudzkārt vairāk kā fiziskās... Sāp neizsakāmi. Citreiz liekas, ka to sitēji nemaz īsti neapzinās, kādu iespaidu tas uz mani atstāj. Laikam vienkārši cilvēkiem uzticēties nedrīkst. Nevienam. Dažiem - līdz zināmai robežai, bet pa īstam - nevienam. Ir manī kaut kas salūzis. |
