es šodien uzzināju, kā izskatās tas bubulis, kas rausta tōletes durvis un baida iekšā esošos no panckām ārā. ir, vārdsakot, tā. tu, tātad, esi iekšā tōletē. apcerīgi veries grīdā vai sienā. viss iegrimis domās. plāno dienas atlikušo daļu vai skaņojies mītiņam ar priekšniecību. ir miers un klusums. nu, varbūt blakus kabīnē, kāds ļoti sparīgi šņauc degunu (parasti tas ir Gailītis), bet tas nu tā. iederas. un tad pēkšņi DŠ! liekas, ka druvis tūlīt izlidos no eņģēm. un rokturis raustās. DŠ DŠ! aaaaa! tas ir vāks pilnīgs! sirds pa muti kāpj laukā, elpošana apstājas, acis ieplešas, mati saceļas stāvus.
nujā un šodien es tad redzēju VIŅU. jo laimīgā kārtā gadījos tōletes durvju āprusē nevis iekšpusē. un šis pietešas klāt un ieķeras tai rokturī un kkkkkaaaaaa rauj uz savu pusi. durvis paliek savā vietā, šis metas pie nākamās kabīnes. akdiesakdies! vai tiešām spēku nau, kur likt? vai tiešām cilvēks nevar pieiet un rāmi palūkot, vaļā vai ciet tās durvis. to, starp citu, var izdarīt arī tikai paskatoties uz krāsas kodu - sarkans - stāvi, zaļš - ej, sassodīts! nu, kāpēc šitā ar līdzpilsoņu traumēšanu jānodarbojas?
un tagad kopsavilkums haikas (haiku?) formātā (atsaucoties uz diskusiju pie 
f )
miegains rīts
brīkšķis durvīs
salecos