tā, viss, iestājusies šitāte anēmija... jau nu nē, bet kā sauca... nu, kad neko vairs neatceras.
nesekmīgi mēģināju ielogoties ibankā. pamanījos nobloķēt apmēram divus lietotājus. hī! kādam būs pārsteigums! bet vai tad es jelkad varēju iedomāties, ka es aizmirsīšu savu lietotāja vārdu? paroles ta man cītīgi pierakstītas un piespraustas pie monitora. tā ka ar tām viss kārtībā. bet lietotāja vārdu aizmirsu. trakākais, ka nekādi nevar apstāties. kā sāc klabināt nepareizos ciparus tajā mazajā lodziņā, tā klabini un klabini, zobus sakodis, neticot, ka tā ir patiesība ("bet bija taču šitā, BIJA, ka es saku!"), kamēr tevi nobloķē. tagad būs jāiet uz banku nolūgties. a viņi man akal pensiju trešo līmeni piedāvās. akal man tas viss būs jāklausās. vai arī jāparaksta līgums, lai beidzot atšujas.
a vienreiz es gribēju adīt zeķi. tas jau pirms pāris gadiem bija. apsēžos tātad omulīgi, pārlieku kāju pār kāju un nu tik adīšu. un tad pēkšņi pārsteigums - esmu aizmirsusi, kā uzmest pirmos valdziņus! pēc visiem šiem gadiem! šokā gandrīz nokritu no krēsla. mēģināju vēl un vēl. un nekas nesanāca. acīs asaras. kas tad tagad būs? ko tas nozīmē? ka es nekad vairs nevarēšu adīt zeķi?! tikai ne to! nnnneeeeee! taču labi, ka mājās bija saglabātas grāmatas no sērijas "mana pirmā zeķe", kurās atradu ilustrētas instrukcijas un jau drīz atguvu garīgo līdzsvaru.
tā, lūk, bērniņi, notiek, ja neēd biezpienu.