rediiss' Journal

strādāšana z-svētkos tika atcelta. ar nepacietību gaidu 31. decembri.

nebiju domājusi, ka tā diena pienāks. tomēr pienāca.

nekad neesmu pārlieku cieši vērojusi, cik man kurās vietās centimetru un cik tas viss kopā sver. tak vienā jaukā dienā notika tā, ka es ieskatījos atpakaļskata spogulī. jā, vienā veikalā bija tādi uzstādīti. tajos varēja vērot savu pēcpusi. nodevīgā kārtā. un mana pasaule sabruka. ibo ieraudzīju es tajā spogulī lietas, kas man nepatika. pagalam nepatika. sajūtas līdzīgas, kā ieraugot, ka ir caura zeķe. un nevar zināt, vai tā ir tikko saplīsusi, vai jau no paša rīta.

tāpēc man tagad ir mūžā pirmais trenažieris. un esmu apņēmusies to lietot. vismaz kādu laiku. jo lai nu ko, bet riņķi pagriezt jau nu varu.

zinu, zinu, neesmu pārāk oriģināla. riņķi tagad ir visām. bet ar kaut ko taču jāsāk.

nē, varbūt tomēr martcorem no rīta bija taisnība par tām sievietēm. šodien dekrētnieces atnākušas savākt savas z-svētku dāvaniņas. atnākušas ar visiem saviem bērniem. mazie bērni taisa bērnu skaņas, lielākie bizenē apkārt. normāls bērnudārzs. tak neviens sievišķis nevar nosēdēt mierā. visas sāk čmakstināt lūpas un utji-putjināt. pilnīgi neticami. kā noburtas. Čuk, piemēram, knosījās, knosījās savā vietā, tad aiznesās kā lode, lai publiski pateiktu savu utji.

nervu atslodzei būs lieku reizi jānoskatās adamsu ģimenes padomi bērnu audzināšanā.