rediiss' Journal

viens kollēga atsūtījis pieprasījumu, ka vajagot izvirpot kādutur detaļu. kolēģīte, kas te paredzēta perzentreklāmas pildspalvu pirkšanai, nu, tā, kas saka ČUK, cēla roku kā teicamniece un paziņoja priekšniecei, ka viņa gribēšot šito darbu darīt. a darbs ta akurāt no manas ōperas. man jau gandrīz asara nobira par to, ka mani grib izēst, tā teikt, bet es tak vēl neesmu sagatavojusies. neesmu spilventiņu nolikusi, kur nokrist. bet nu priekšniece tā kā maziet noignorēja šito Čuk pieteikumu un uz tikšanos par detaļas rasējuma izstrādi tomēr pasauca mani. pēc tam es sapratu, kur tas suns aprakts. tak jel Čuk uz to pasūtītāju tik miklām acīm skatījās un tik stulbi plati smaidīja, ka tur viss skaidrs. es pilnīgi jau ausīs dzirdēju, kā viņa bija iztēlojusies savā peles balstiņā viņam zvanīt un teikt "priveeeett! a ja tut vašu ģetaaaaļ vitočila. haaaķiķe posmotreķ?" fuu, kā akmens novēlās. mans krēsls pagaidām nav apdraudēts!

fjoklas stāsta ietekmē sāku gremdēties atmiņās un atcerējos, kā dekorēju ofisu. nē, man tas galīgi nebija par pienākumu. bija tā, ka vecās priekšnieces skapī, kad viņa notinās, atradām lampočku virteni. es, kā jau apgaismes objektu piekritējs, paziņoju, ka tas ir mans un iestiepu savā alā. tak uz z-svētkiem uznāca man sārtvaidzības lēkme un nolēmu ieviest mūsu ofisā svētku noskaņu. aptinu ar lampočkām bukletu stendu, nu, tādu, kas uz vienas kājas, kā tie, kas pastkartītes tūristiem pārdod. oj, kāda daile bija! nenopriecāties! galā vēl kaut ko uztupinājām... neatceros... rūķi kaut kādu atradām vai sniegavīru. nu, tas tā. bet tak trakākais notika svētkos, jo promejot es aizmirsu izslēgt tās sasodītās lampočkas. akd, visas brīvdienas pilnīgā zarā! jo bija tak jāsatraucas, vai nav jau visa rūpnīca manis dēļ nosvilusi. tas ķīniešu draņķis tak noteikt sprāgst, ja to neizlēdz pēc 24 stundu nepārtrauktas darbināšanas! ajezusjezus, nervi beigti!