priekšā stāv vizīte franču zemē. braukšu vingrināties bonžūr, kruasān un mersī teikšanā. brauciens būs ekonomisks - ar spaidīšanos studijas tipa dzīvoklī. bet tas nekas, jo par ietaupīto viesnīcas naudu varēšu nopirkt seforā lūpukrāsu vai acu zīmuli. vai abus. un vēl kaut ko. varētu jau arī nepirkt neko, bet nesmuki tak tukšām rokām mājās braukt. mani arī aģitē, ka būs jāstaigā pa muzejiem, bet es negribu. maigi aizrādu, ka man pilnīgi pietiek ar monas lizas reprodukciju aplūkošanu internetos un kārtējā spaidīšanās mani galīgi nevilina. tak pretī saņemu neizpratnes pilnus skatienus. kā var negribēt. nubet pavisam vienkārši. vispirms vajag apskatīt aktuālo dzīvi un tad var doties pētīt vēsturi. nu, teiksim, interese par visiem tiem landonas karaliskajiem zinātnes un dabas muzejiem un galerijām man ir tikai tagad, kad esmu jau krustu šķērsu izmalusi ielas, izvizinājusies ar metro, norāvusies konversāciju ar policajiem par fotogrāfēšanos kanarī varfā un, stāvot uz milēnium tilta, smējusies par apakšā braucošo tūristu kuģīti, no kura skan gida komentārs, ka te pa labi ir teita galerija, kas ir "full of rubbish". bet nu gan jau ar to tikšu galā. mīļā miera labad varu aiziet nobildēties pie luvras. tak man dikti bailes, ka tiem frančiem neuznāk atkal kāda streikošanas lēkme. kājām līdz lidostai diezvai izdosies aiziet. ai, bažu bažu, kā fjokla saka.