rediiss' Journal

11:01am: kamlaisēžu kamanās
kas tas ir, es gribētu zināt, ka pēdējās dienās no visiem stūriem uzglūn seno laiku slepenās mīlas - cilvēki, kurus gadiem neesmu satikusi? no rīta, pavei, buss pabrauca garām jaunēklim, kas aukstskolā bija vecākā kursā un kuru ieraugot, varēja tikai ļimstošiem ceļiem stutēties pret sienu. un kurš uz ballīti ieradās ar draudzeni, bet tad jau man bija vienalga, jo cik tad ilgi tā ļimsi bez atbildes. un tad atkal viens cits izgāšdien gadījās, kas savukārt dikti skuma, kad saprata, ka nespīd viņam pa rediisu dobi vāļāties. un tad viens, kurš... aj, nu, vārdsakot, bail uz ielas iet, jo nevar saprast, uz ko šitas viss tagad velk.

12:01pm: baiļu kīno
redzēju juļeņku. nu, nezinu. kaut kā pietrūkst. šitā bija arī ar mirušajām meitām. tipa viss pēc kanoniem - zilganpelēkas krāsas, migla, baisi bērnu smiekliņi, galvenajai varonei bāls sejs un tumši loki ap acīm un tā tālāk. ekšens arī kā vajag - laimīga ģimene ierodas klusā lauku pilsētiņā un kādu no viņiem sāk vajāt ļauna meitenīte (dzīva vai spoks, whatever), skaistā dzīve jūk un brūk. bet nu nav. kaut kā pietrūkst. nemaz nav bailīgi. drīzāk nāk smiekli no tā, ka tevi baigi cenšas nobiedēt, bet nesanāk. nevar salīdzināt ar, teiksim, skeleton key, kura arī pa lielam neizceļas ar īpašu oriģinalitāti, nu, tur, morāle - nepinies ar vūdū mammu - bet es biju nograuzusi visus nagus un no bailēm baidījos novērsties no ekrāna. vārdsakot, rezumē tāds, ka krieviem labi sanāk kara filmas, bet šausmenes lai atstāj japāņu sārtvaidžiem un goļivudai.