Es neuztveru šo kā dienasgrāmatu. Nekad neesmu rakstījis dienasgrāmatas un ticis tālāk par pirmo lapu.

mans rekords saniedza 3 lpp, ja shii neskaitaas dienagramata

Nolēmu te paākstīties daļēji tāpēc, ka vairs nerakstu papīra dienasgrāmatu, ko biju pieradis darīt vairākus gadus. Bija liela tukša vieta, ko prasījās aizpildīt.. ne uzreiz, bet tomēr. Un kādēļ vispār es tolaik sāku rakstīt dienasgrāmatu? Tā bija diezgan stipri izjusta spocīga sajūta, ka aiz tevis ir gadi, kuri ir kā melns caurums.. tikai tāpēc, ka tu nevari atcerēties, kad kas īsti ir noticis, bet noticis ir tik daudz kas. Tāda nostaļģija ir vēl rūgtāka un sāpīgāka, kad vienīgie tavi ieraksti ir atmiņas, kuras ar katru gadu kļūst blāvākas. Man patīk, kad senas atmiņas ir kā dzīvas acu priekšā, ar kādām redzamām pēdām+turpat fiksētām manām izjūtām. Dienasgrāmata man palīdz izsekot laika gājumam.

Es neatceros, kāpēc sāku, bet šobrīd rakstu tāpēc, ka biju pieradusi daīties pārdomās ar kādu cilvēku, kurš tagad ir vairāk vai mazāk prom no manas dzīves; protams, es nerakstu visu, ko es būtu teikusi, varbūt pat ne simto daļu.

tagad jau tas varētu būt nejauks pieradums. bet pamatā-traucējošo domu/emociju izlikšanai. lai gan pēdējā laikā traucē pārāk liels cibas publiskums un prasās pēc paralēlas dienasgrāmatas..

lai varetu citiem pavestiti cik es gudrs

rakstīt dienasgrāmatu sev, tas nozīmē - sakārtot domas.
atstāt papīram to, ko nevienam nevari vai nedrīksti pastāstīt, bet tajā pašā laikā - nevari arī tikai prātā paturēt.
iemūžināt skaistākos mirkļus.
iemūžināt ne tik skaistos.
varbūt sākumā ar domu "vecumdienās pārlasīšu", bet nez vai to tad tiešām arī dara..
tas dažkārt vienkārši ir vajadzīgs.

Kapēc tad, lai mēs atkal nekļūtu par patērētājiem un nepatērētu Sviesta cibas autora idejas? Viņam radās ideja un radās tādi, kas sāka baroties no viņa idejas...un tie esam mēs. Jo gluži vienkārši viņš zināja, ko cilvēkiem vajag, ko viņi gribēs un to radīja. Un mēs esam viena cilvēka ideas patērētāji.

lai atcereetos :) ir lietas, kuras paarlasot, atceraas faktus, kuri ir tik ljoti aizmirsti, ka savaadaak neatcereeties.. es izdzeesu savu pirmo sc dienasgraamatu - tagad zheel, bet neizdzeesu(ierakstus tjipa) 2, un tagad domaaju, ka labi, ka taa

pateikt kaut ko. izrautu fragmentu.

laikam piederu pie tiem, kas savu dzīvi dokumentē fotogrāfijās.

fotogrāfijās...? pastāsti. :)

Hm. Tāds kā paradums bieži staipīt līdzi fotoaparātu un "bildēt dzīvi". Ņemu līdzi uz pasākumiem, dzimšanas dienām, koncertiem. Tad vēlāk var skatīties bildēs un to visu atcerēties. Nepatīk aizmirst. Jā. Un tad vēl es fočēju dabasskatus, saulrietus, jūru (ja tieku klāt), koku zarus, pamestas fabrikas, graustus, bomžus Rīgā, muzicējošos pankus Vecrīgā un tā. Visu, ko var un nevar iedomāties :) Un man nav digitālais aparāts, bet parastais. Patīk, ka viņas ir uz papīra, un tad var paņemt rokās un pašķirstīt. Atcerēties vecos laius :]
Tā lūk. Cibā es neko prātīgu nerakstu. Es laikam esmu no tiem ļautiņiem, kam ir grūtības ar domu iztekšanu vārdos.

laba dziesma...

:)
esmu jau ievērojis,ka Tev patīk ne tikai šī.

arī fakts :)