|
Apr. 28th, 2006|02:11 pm |
Man ir paralizēta, diezgan jukusi vecmāmiņa. Viņa ir slima jau divus gadus, un ik pa laikam runā par to, ka grib nomirt. Es ieteiktu tev aiziet un palasīt Platona "Valsti" viņai priekšā - ja tev tā grāmata rīklē neiesprūdīs. Un pastāsti, kādu morālu augšupeju viņa piedzīvo. Vai arī - ja morāla augšupeja jāpārdzīvo man, vai vecmātei par to nav jāmskā bišķīt par dārgu.
To, ka es esmu iedomīga, nemaz nenoliedzu. Es esmu tik iedomīga, ka iedomājos, ka manas tiesības uz dzīvi ietver arī tiesības uz nāvi - kas galu ir tās daļa. Es esmu tik iedomīga un amorāla, ka neredzu jēgu sapūt dzīva. Es neredzu jēgu sajukt prātā aiz sāpēm un nomirt personiskajās čurās un kakās. |
|