| Sēnes |
[Apr. 19th, 2006|11:10 am] |
Vakar ARTE rādīja divas dokumentālās filmas par Černobiļas sekām. No pirmās filmas sapratu, ka ārpus Austrumeiropas no radioaktīvā mākoņa visvairāk cietuši ziemeļbrieži Norvēģijas kalnos (radiotoksiskie elementi uzkrājas kalnu ielejās) un attiecīgi arī ziemeļbriežu audzētāji, kas pārtiek no saindētās gaļas. Viena šķībacaina sieviete, ziemeļbriežu audzētāja teica, ka viņai jau 50 gadus ir sajūta, ka visi pasaules spēki sazvērējušies pret ziemeļbriežiem un to audzētājiem, bet ka lopi esot stipri, "ļoti stipri" un to audzētāji arī, un būšot vajadzīgs kas daudz spēcīgāks par Černobiļu, lai iznīcinātu šo kultūru.
Otro filmu bija filmējis kāds krievs Ukrainā, rajonos, kas atrodas netālu no Černobiļas, pāris kilometrus aiz evakuētās zonas. Saruna ar diviem maziem puikām, kas pa peļķi spēlējas.
Krievs prasa: "A jūs te pa visurieni staigājat, nav jums tādas vietas, kur nedrīkst iet?"
Puikas: "Visur staigājam. Tikai mežā nevar iet, teica."
Krievs: "Tad mežā neejat, ja?"
Puikas: "Nu, neejam."
Krievs: "A mežā ogas ir?"
Puikas: "Ogas ir, jā, daudz, un lielas tādas."
Krievs: "A jūs tās ogas lasāt?"
Puikas: "Lasām, jā."
Tad rādīja vienu pilsētiņu, kurai bagātie rietumnieki uzdāvinājuši tādu busiņu, kurā iekšā ir īpašs krēsls; apsēdies tajā krēslā un dators izmēra, cik daudz ķermenī ir kaitīgo kancerogēno elementu (atvainojiet, es neatceros, kā tos elementus sauc un kādas tās mērvienības), ko uzņem galvenokārt ar radiotoksisku pārtiku. Nu un tur apsēdina vienu meiteni, 15 gadus vecu; rādītāji slikti.
Džeks prasa meitenei: "Tu atceries, es tev teicu, ka sēnes no meža nedrīkst ēst."
Meitene: "Atceros."
Džeks: "Jums mājās sēnes ir?"
Meitene: "Nav."
Džeks: "A tu man pagājšreiz teici, ka jums daudz sēnes sakaltētas no pagājušā gada."
Meitene: "Jā, bija. Bet tagad vairāk nav."
Džeks: "A kur palika tās vecās sēnes?"
Meitene: "Apēdām."
Tad rādīja bērnu slimnīcu, kā tur izskatās un tā. Tajā ciematiņā 25% bērnu ir vai nu katarakta, vai jau palikuši akli. Vairogdziedzera vēža gadījumu skaits ir vislielākais pasaulē. Vienam zīdainim uz kakla tāds milzīgs bumbulis uzaudzis, tik liels kā galva, kā no tās vecās anekdotes.*
Īsi sakot, es domāju, ka arī Irānas bērni to ir pelnījuši.
* Tētis ar dēliņu sēž un skatās PSRS karti, dēliņš prasa : "Tēti, tēti, kas ir tas lielais sarkanais punktiņš uz kartes?" - "Tā ir Maskava, dēliņ, mūsu galvaspilsēta!" lepni atbild tētis un noglauda dēliņam galviņu. Skatās tālāk karti un puisītis atkal prasa: "Tēti, tēti, a kas ir tas mazais sarkanais punktiņš?" - "Tā ir Černobiļa, dēliņ," atbild tētis un noglauda dēliņam otru galviņu. |
|
|