Tagad iet tik labi, ka es pat nespēju apjēgt kas notiek. vajag sakārtot savas domas un beidzot salikt visu pa plauktiņiem.

Laiks aizskrien nemanot un es vēljorojām neredzu izeju no šīs situācijas. dari ko darīdams, vienkārši nesanāk..
vientuļa sajūta šovakar.

Lai arī slimoju, ir slikta pašsajūta un dēļ lielajiem februāra kom.rēķiniem sāp galva un nākas savilkt visus galus, es tomēr tagad smaidu.
Ir 3 iemesli - cerība, ticība un man vakar iznāca burvīgs čats ar manu vēstuļu draugu. it kā jau nekas īpašs, bet es ilgi gaidīju tik interesantu sarunu kā agrāk.. iznāca. tagad mazs prieciņš un smaidiņš.

pēdējo divu nedēļu laikā šī ir pati neforšākā, ne-produktīvākā nedēļas nogale. labs noskaņojums - 0 ...
kaut kā jāmēģina sevi uzmundrināt un jādzen prom dumjās domas.

Ir jau dienas kad uznāk melnie, nevaru visu laiku būt saulstariņš. bet kad uznāk melnie, braucot mājās tramvajā domāju - ' o, aizbraukšu mājās un tā kārtīgi pabimbāšu. tad atkal paliks labāk!' un tā tas kamols kaklā turās un tiklīdz ieeju savā tukšajā dzīvoklī, aizslēdzu durvis.. nekā! no asarām ne miņas. kaut ko varētu izspiest, bet šādos brīžos prasās pēc pamatīgas izlādēšanās lai nekrātos smagums uz krūtīm. nekā, pašlaik vēl bišķiņ pakrāsies.
bet nu jā... ir lietas, kur neko nevar darīt, tam vienkārši ir jāiziet cauri. grūtam periodam. jāsaņem sevi rokās un jāiet tālāk. nav jau tik slikti, bet tomēr nav arī tas uz ko biju cerējusi.
nenotiek viss pēc mana plāna un tas man nepatīk.

Biju pacietīga un izlasīju visu vēsturi līdz pat pirmajam ierakstam. Man nu gan ir gājis dzīvē kā pa amerikāņu kalniņiem! Pāris gudras atziņas un viss pārējais teksts lika pasmaidīt un saprast ka man arī tomēr bija tas teenage angst. Labā ziņa ir tāda, ka es beidzot esmu mierā ar sevi, saprotu ko es vēlos un pamazām dodos uz to mērķi. Ir jau arī grūtāki laiki, bet es vismaz vairs par tiem atklāti nesūdzos blogos. :D Džīzas, ja tā padomā, agrāk es pārāk daudz rakstīju par savu privāto dzīvi, pārāk atklāti.
Un cik no manām paziņām vēl aktīvi šeit blogo? Manās acīs klab.lv ir gandrīz izzudis. Te tikai pa retam var atnākt un kaut ko priekš sevis uzrakstīt un tad varbūt reizi simts gados kāds random cilvēciņš ienāk apskatīt kas te notiek.
Lai nu kā, laikam ik pa laikam te vēl piestaigāšu. :)

Man tā jau kļūst par tradīciju, ik pēc pusgada vai gada apskatīties savus vecos ierakstus un salīdzināt kā esmu mainījusies. Tiesa, tagad es šo vietu ļoti reti apmeklēju un nav īsti ko salīdzināt. Varbūt vajadzētu atsākt šeit rakstīt. Tā - priekš sevis.

Es tā domāju.. gribu savus foto redzēt žurnālā.. un tad es vēl nodomāju - sasodīts, es gribu taisīt žurnālu.
bet tam vajag teamu. Esmu fotogrāfs, ne žurnālists.

mans Pc čupā, plānoju līdz šī gada beigām izvākties no puišu dzīvokļa un man ir darbs un ceru, ka ies labi :)

tas arī viss īsumā.

Es jūtos bezcerīga, iesprostota un tā, ka es nevaru baudīt dzīvi tikai tāpēc ka to nevaru atļauties. Kur un kāda ir izeja?